Dzīvojot tik tuvu centrāltirgum sajūta reizēm ir kā dzīvojot pie jūras (ņemot vērā mājas "interjeru" kādā nosacīti pamestā un mazapdzīvotā vietā, būdiņā Rīgas jūras līča krastā). Vakar uz kaimiņu mājas jumta nolaidās sudrabkaija, kādu brīdi pastaigājās un sāka pārkrāmēt akmeņus. Izmantoju iespēju atbrīvoties no apkaltušas baltmaizes, attaisīju virtuves logu un pabaroju nabaga kaijiņu.

Vispār dīvaini kā tik lielam putnam var būt šitik intelekta neaptraipīts skatiens. Vārnas, piemēram, ir kudi mazākas, bet izskatās daudz slīpētākas un svarīgākas. Kaiju svarīgums beidzas nolaišanās brīdī - nolaižas sakārto spārnus un fsjo, svarīguma vairs nav. (galvā formējas salīdzinājums, bet paturēšu pie sevis)

Aizliegts patvaļīgi pārvietot roņus.

Awww gribu redzēt!

Un cilvēki reizēm tiešām ir dumi, jo tie daži roņi bildēs nudien neizskatās pēc badā mirstošiem nabadziņiem pat pēc latviešu standartiem.