Pirms sāku čīkstēt par to, ka tagad nekas labs vairs nekad nenotiks, revjū vilkatei (jo citi visi laikam paši bija un redzēja)

( MJR 2011 )

Vēl es
-peldējos un atklāju, ka esmu pārvērtusies par mīkstmiesi, kas spiedz lienot iekšā aukstā ūdenī,
-izstaigāju Zarasus ar plikām kājām,
-bradāju pa stikliem (stikli atstāj tādu dīvainu skraukšķīgu sajūtu uz pēdas),
-šūpojos,
-iesēdos košļenē ar savu hitonkleitu (šņuk, karma is a bitch, droši vien par to, ka negājām uz Olivera diseni),
-dzīvoju zem diviem karogiem (Latvijas) un starp diviem torņiem (vigvamiem),
-ļoti maz gulēju, jo bija briesmīgi kaimiņi, pirmajā dienā viņi smējās tik skaļi, ka ielauzās manos pusmurgos, kas bija pilni ar ņirdzošiem mošķiem, bet otrajā dienā viņi arī gāzās virsū teltīm, aprunāja latviešus un kaut kādus rajonus, pusnemeņā piefiksēju, ka saprotu, ko viņi runā, bet tikko kā uznāca wtf es taču nemāku lietuviski, tā vis pagaisa (ksenoglosija arī ir interesanta lieta, jā).

Un ko darījāt jūs?