Labi par gopņikiem tomēr bišķi vēlāk.

Vakar nedaudz atrāva vaļā smadzenēs to daļu, kas sintezē pirms apmēram pieciem gadiem iegūto slimību ar kodēto nosaukumu "akūts Ostarīts"
Man gan nepatīk visādas a cappella figņas, bet Proud Black Templar ir vislabākā darba dziesma! Var piemērot visam sākot ar kartupeļu talkām un beidzot ar izšūšanu.
Izrādās templieši savulaik bijuši tik nabadzīgi, ka šamiem nācās jāt pa divi uz viena zirga.

A par inficēšanos, laikam pirmoreiz dzirdēju Transylvania no neatkārtojamā Looking For Europe un nodomāju: "die's cik atbaidošs akcents", bet pēc nedēļas jau šūpojos līdzi un dziedāju: "So low, the light of the soul, You keep burning and burning Until the end of the world". Jā, tieši TIK lipīgi.
Un Leviathan ir visburvīgākais uzvārds ko pēdējā laikā nācies dzirdēt, laikam gan neīsts, bet tomēr.

Piezīme sev: Mājās vajag noklausīties šito

Zinu-zinu ļauni un kā tik vēl nē, bet es kopš prof.Ķimenes vēstures kursiem šitik traki nebiju smējusies. Līdz asarām, aš nostāvēt nevarēju, vajadzēja 10 minūtes, lai saņemtos un izteiktu savas pusdienu vēlmes.

Histērijas iemesls: brutālā izrēķināšanās ar apelsīnu. Man šķiet ka kompozīcija pie vainas.

Grrr tie bērni, kam liekas, ka dzeja ir viena bezsakarīga teikuma saskaldīšana vairākās daļās!