Cilvēki nudien ir dīvaini radījumi. Nevaru saprast kā tā var - pateikt cilvēkam, ka tu man esi sabeidzis dzīvi. Es jau nevaru pateikt radikāli pretēju lietu - ka kāds man ir uzlabojis dzīvi, baidoties piešķirt pārāk lielu varu citam subjektam (nu labi manu dzīvi arī nav iespājams sabeigt, vai gluži vienkārši cenšoties viņu sabeigt var sanākt tikai uzlabot, vai kaut kā tā). Bet darīt zināmu dzīves sabeigšanas faktu ir tā pat kā konkrētam subjektam ielikt rokās divstobreni (un ne jau kaut kādu piektā kalibra pīļu medību) un piespiest pieri pie gala.
Diezgan nožēlojama, histēriski izmisīga rīcība.

Turpinot par cilvēkiem. No rīta vilcienā apsēdos blakus kaut kādām divām tantēm, kas visu ceļu (nepārspīlējot) runāja par saviem skolas vecuma bērniem un viņu dzīvēm. Kaut kas tajā manierē bija tik ļoti, ļoti krīpī, ka Rīgā biju pirmā pie durvīm un izlecu teju vēl no braucoša vilciena, lai gan parasti es turpinu pa pusei gulēt, kamēr visi izmīcās no vilciena.

Ā un vēl agrāk no rīta, pieturēju lifta durvis, lai kaimiņienes meita arī tiek iekšā. Šamā pat pateica paldies, kas ir ārkārtīgi dīvaini, jo pēdējos četrus gadus viņa mani uzstājīgi ignorē. Stāsts ļoti poētisks - pirms kādiem četriem gadiem, kad minētajai meitenei bija ~12 gadi un viņa sāka "guļaķ" kā to mūsu pilsētā sauc, es liftu gaidot biju spiesta klausīties viņas un vienu stāvu zemāk dzīvojošās draudzenes sarunā, no kuras gan uztvēru tikai pēdējo teikumu: "Мужчины!" Un man, protams, uznāca lielais smējiens, jo biju tos viņu mazgadīgos vīriešus redzējusi. Rezultātā vendeta pēc pilnas programmas.