Jo tālāk jo trakāk, šodien Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā pa mašīnas stiklu gandrīz izsmērējās milzīgs ērgļveidīgais - tāds tumšbrūns, labi nobarojies, spīdīgs, salijušā zālē svaigi noskalotām, dzeltenām kājām ar TĀDIEM nagiem. Likās, ka tie nagi teju minūti priekš stikla karājās, bet tā jau ir Einšteina relativitātes (?) teorija, ka tādos brīžos laiks sastingst. Īstenībā pāris sekundes un lidonis aizkūņojas tālāk meklēt otrās brokastis. Es ļoti ceru, ka tas nebija šis te :/ (lai gan tā drošvien tiešām uzvedās tik' ārzemniki).

Bet izslēdzot kreņķus, pirmo reizi pa Strenčiem staigāju viena pati, ārkārtīgi dīvains miests (sajūtu līmenī), varu klimst pa svešām un neatpazīstamām vietām, bet tajā pašā laikā viss liekas tik drošs un pazīstams, nenāk virsū ne brālis stress, ne māsa panika.
Gaujā zivis lec kā delfīni ar tādiem salto, zvīņas vien saulē zib. Un vienā krastā onka stāv ar makšķeri, gandrīz kā opis (pa-opis, protams, bioloģisko nekad neesmu redzējusi), bet tikai gandrīz - šitas nemācēja kūkot kā dzeguze.
Un vēlāk arī garā pastaiga - izkrāptā dzimtas māja un "psihene" arīdzan (kā nu bez tās), manas atmiņas kaut kādas dīvainas šajā sakarā atceros tikai iekštelpas un vecāsmātes rakstāmmašīnu, tādu drūmu parku un ūdenstorni / skursteni neatceros galīgi nemaz.

Un tagad skrien nu pa māju un meklē zilo papīru, jo vajag tak kaut ko novārdot. Tika cilāti zili polietilēna maisiņi un plasmasīgas dokumentu mapes, bet beigu galā man tā pat nākas sagriezt savas skaistās klades ar zilajiem vākiem. Es jūtu, ka drīz pienāks arī mana diploma kārta, jo tas arī ir zils.
Tā vispār ir bērnības tauma - man vizuālajās mākslās nekad nebija zilā aplikācijas papīra, bet es pacietu visus pārmetumus par netradicionālās krāsas debesīm, jo ko tad es teikšu? Suns apēda Māte novārdoja?