Man nebūs vairs neviena juridiska eksāmena. Neviena paša.

Vienīgā dilemma - instruktori. Kā lai šamos izvēlās? Kā parasti tas, kuru gribu es, negrib mani un otrādāk.

Pamazām sāku ienīst savu cieņu pret visu dzīvo. Ja var paciest visus palecienus metru augstumā, jo uz ietves ir pūkains tārps (un nevis tāpēc, ka "fui tārps", bet tāpēc, ka "šausmas gandrīz saminu"), tad "mātes mīlestība" pret manām sasētajām zālēm, gan ir neciešama. Kā parasti sasēju pa biezu un tagad jāretina. Un kā es tā tagad raušu ārā augošu lakstu, lakstu ko pati esmu iesējusi un kurš tik sparīgi aug.
Grrr.

Bakalaurs pats arī nerakstās, maita.

"Grūti ir par divsimt rubļiem visu mūžu klejot provincē par guvernanti; bet es zinu arī, ka mana māsa drīzāk ies strādāt kā neģeris pie plantatora vai kā latvietis pie Baltijas vācieša nekā apgānīs savu dvēseli un savas tikumiskās jūtas, saistīdamās uz visu mūžu ar cilvēku, kuru viņa neciena un ar kuru viņai nav ko darīt, - tikai sava personīgā labuma dēļ vien!"

Jel! Dostojevskis arī ir metaforu meistars :D
Un man pavisam noteikti patīk vārdu savienojums "tikumiskās jūtas", nez kā tas skan krieviski.