Labrīt, tikko pamodos no vakardienas.
Kam par godu...

Pastarpināti "Tiesu medicīnas esencei" lasu kārtējo Raisas murgu, kas pavisam netīšām pagrābās līdzi uz piespiedu izolāciju un nav gluži tik neinteresants, lai es to mestu prom brīvībā tikusi.
Un no tā teksta aš izleca viena doma... mana doma šoreiz.
Tas kā rakstnieki apraksta paradīzi un elli...
Paradīzei parasti atvēl banālas frāzes, kas aprobežojas ar neiedomājamām krāsām, skaistu mūziku, gaišumu, laimi, siltumu un pārlaimīgu cilvēku bariem. Bet elles apraksti ir tik dažādi un tik pārpilni visādiem sīkumiem...
Rodas doma, ka elle cilvēkus iedvesmo vairāk kā paradīze, vai gluži vienkārši bailes no kaut kā padara elli daudz skaidrāk saskatāmu un personīgu. Jo godīgi sakot to slikto, ko es negribētu piedzīvot mūžības garumā ir vieglāk iedomāties, nekā to ko gribētu piedzīvot tikpat ilgi.
Twilight zome bija jauka variācija par elles tēmu... A Nice Place To Visit saucās. Manai izpratnei vistuvākā elle.