Man šitas ir ar puisīti un pilsētu.

Ar pilsētu man arī. Un vēl piepeši ar ž.

Klau. Latviešu tulkojumā izlasīju to Karra grāmatu par pīpēšanas atmešanu. Drausmīga. Stils ir drausmīgs un tulkojums ir vienkārši baigs. Un savā ziņā man vēl arvien ir kauns, ka es vispār spēju to izlasīt. Man ir kauns ieteikt citiem cilvēkiem. Bet - es izlasīju - un nesmēķēju. Nav ilgi, koš es nesmēkēju, bet sajūtas ir pilnīgi citas, kā atmetot iepriekš. Man ir VIEGLI. Nu pilnīgs sviests. Pie tam, ņemot vērā, ka es esmu cilvēks, kas nīst šāda veida grāmatas. neiet pie psihologiem un ir absolūti imūns pret dažāda veida " smadzeņu skalošanu" - kās Karra grāmata patiesībā arī ir!

Urā! Urā! vēl kādam būs šitā vieglā laimība!
Nospļauties par stilu, galvenais, ka darbojas! Man drīz būs jau divi gadi (a pirms tam bija divas paciņas diennaktī)
Eu, tu tikai tagad uzmanies, nu sāksies smaržas un garšas. Es kādu pusgadu mēdzu sastingt no baudas, ēdot visvienkāršākās lietas, jo tām bija parādījušās pilnīgi jaunas vai aizmirstas īpašības. Karrs saka taisnību, ka ar šo metodi svarā nepieņemas, tas ir, nav rīšanas uz nervu pamata, lai kaut ko kompensētu. Bet viņš nepabrīdina par tām spēcīgajām izjūtām, kas iestājas no ēdamlietām.
Urrā! lai dzīvo karrs un skuka

Paldies paldies:))
Man vēl tā sakritis, laimīgi vai nelaimīgi, ka es atmetu laikā, kad eju (tikai nesmejies) uz svara vērotājiem. Pēdējā laikā biju vienkārši baigi uzbarojusies, pieķērusi vēl 6 kg virs tā līmeņa, ko es jau uzskatīju par resnumu un ar ko nesekmīgi cīnījos. Nu, lūk, un tie sv nozīmē pastāvīgu kontroli pār to, cik tu apēd (bet ne bedu!), tie piermie 6 kg ir jau gandrīz nost, palicis parastais resnums - vai nu es tik smagi iekirtišu... redzēs. Es ceru pat vēl novājēt, jo sv arī ir kaut kas, kas darbojas.
Venīgais, no kā man ir patiesi bail, ka šiats ir kaut kāds māns.... nu kā tā var būt? Pārāk viegli! Es taču arī smēķēju ap 2 pakām dienā, es pirmo aizsmēķēju, tikko izkāpusi no gultas, pilnīgi automātiski, vēl rītakleitā, pirms kafijas. Un nereti smēķēju pat naktī, ja gadījās pamosties un piecelties.

Klau, un Tev bija tik pat viegli, tas ir - pavisam viegli? Un vai Tu biji mēģinājusi (un varbūt atmetusi) arī pirms tam, ar citām metodēm? Es biju, - man ir bijuši 2 gadu un pat 3 gadu nesmēķēšanas periodi, pēc kuriem esmu iekritusi atkal, ar to pašu " vienu cigareti". Bet nekad neesmu uzreiz pēc atmešanas jutusies tik brīvi kā tagad. Nejūtu praktsiski nekādus atradināšanās simptomus (ja nu kādas 3 reizītes). Kad kolēģi ierastajās pēcsapulču un tml. situācijās dodas smēķēt, man pat prātā neiešaujas, ka man arī būtu jāiet, lai gan parasti biju pirmā, kas jau nepacietīg dīdījās pie durvīm, aicinot citus.
Bet iepriekšējā atmešanas reizē - ar to gribasspēka metodi, jauktu ar aizvitoetājiem - pastāvīgi bija jāapvalda sevi, jācīnās. Un pēdējo sešu mēnešu laikā (nesmēķēju no septembra sākuma līdz janvāra sākumam, kad iekritu atkal) nekad nebiju pilnīgi brīva.

Jā, man arī bija viegli. Un ir joprojām viegli. Es gan savureizi mēdzu iziet līdzi pīpētājiem, lai nezaudētu sarunas pavedienu un tā. Bet mani nekārdina un netraucē īpaši, tas vienkārši uz mani vairs neattiecas.
Man nav bijis agrāku atmešanas periodu. Jo man nav gribasspēka. Ir bijuši vairāki mokoši mēģinājumi atmest. Pats smieklīgākais bija tāds: ziema, sniegs, es ievācos vasarnīcā mierīgi pastrādāt, pārpīpējos līdz jēlai mēlei, ņemu un sadedzinu krāsnī visus cigarešu krājumus, tipa, nu būs miers, nepīpēšu ni un ni. Bet pēc stundas trīcošām rokām rakņājos pa tēva darbnīcšķūni, kamēr atradu vecu elitas paciņu. tā bija laime.
un tad zvanīju tuviniekiem un lūdzu, lai atved man kādu bloku darba procesa nodrošināšanai. Bijušas vēl tamlīdzīgas pazemojošas epizodes. bet tagad laime un brīvība :)

Jā. Man bija tā nenormāli līdzīgi, pat neticami - aizbraucu uz laukiem, nepīpēju jau kādu mēnesi vai dažas nedēļas, ieraugu uz kamīna cigarešu paciņu, mirkli vilcinos, iemetu liesmās, sadedzinu. Nakts, zvana meita, viņai kaut kāda bēda/histērija, es satraucos, beidzu runāt, atveru vīna pudeli, iedzeru, rokas trīc, pēkšņi tā sagribas pīpēt, ka sienas jāskrāpē. Pārroku visu māju, meklēju pat končikus krāsns pelnos - nekā. Atceros, ka puika (dēls) audzēja tabaku eksperimentālā kārtā, ko dāvināt savam tēvam. Tā tabaka izkārta šķūnī žāvēties. Es, būdama bailīga kā zaķis, ar vāju bateriju nakts vidū naktskreklā kuļos uz šķūni, klupdama krizfama pa tukšiem spaiņiem un ķerrām tieku līdz žāvējamai auklai, noplēšu vienu mitru, savītušu milzu lapu, tieku atpakaļ mājās, satinu slapju rullīti, mēģinu dedzināt, protams, nesekmīgi, tikai uz mirklīti aizgruzdas, tad provēju ievilkt tos gruzduma dūmus. Šausmas.

Smieklīgi. Tagad vismaz liekas smieklīgi. Bet trakākais, ka ir ļoti grūti kādu pierunāt izlasīt Karru. Nelasa tieši tāpēc, ka zina: iedarbosies. Baidās. Zinu dažus, kam datorā attiecīgais teksts stāv piecus sešus gadus. Droši vien tur blakus, lai dūms būtu smeķīgāks.