pai, lemurinke, pai. (puķīti iedevi? buču dabūji?)
žēl, ka domā, jā, hencem (kas no viņa bija?) un, man liekas, ligeti arī doms galīgi neder. a ar to knaifelu, kurš tev patika, man pirmajā/vienīgajā reizē izgāja greizi. sensenos laikos es biju tāda kā tūriste (bez čaukstošas jakas!) pēterburgā, kaut kā vajadzēja īsināt vienu tādu jūnija vakaru, un es valsts kapelā klausījos kamerorķestri, programmā x un knaifels. x, iespējams, bija mocarts, tas no atmiņas pabiris, toties knaifels nav vis pabiris: stīgu instrumenti pusstundu spēlē tikai un vienīgi uz katra visaugstākās stīgas. aha, aha. bezmaz trakāk par zobusāpēm. toties baltā nakts pēc tam bija tāda kā dubultbalta...

pai, pai! visu izdarījām kā nākas :)
no tā Hences bija kaut kas tāds disonējošs, par elli un kapitālismu (khmm, vienīgie elementi, ko atceros no ātrumā izlasītajiem vācu pantiem), man to tā piemetās drusku sirdsklauves un drebulis. brr. un tad es sev stāstīju, ka mūzikai taču nav jābūt smukai utt. bet īstenībā jutos gandrīz atvieglota, kad tas hence izbeidzās.
a no knaifeļa bija: «Белым по белому», венок сонетов Сергея Вакуленко для смешанного хора a cappella.

ahzo, tad tomēr tās bijāt jūs abas, gar kurām lavījos laukā, visa tāda, zaļā linu jaciņā, līdz domlaukuma stūrim domāju, ka pa folkloristu līniju manītas un vai tik nebūs pats lemūris, lai. :)

vāj, vāj, nepamanīju jaciņu, nepamanīju barbalu! mēs gan turpceļā ar kalevalu spriedām, ka būtu interesanti barbalu sazīmēt :)
a kalevala, manuprāt, ar folkloristiem nekad nav pinusies. par sevi gan to nevaru teikt. hmm.

es kaut kā nomulsu uzrunāt, jo tāda 100% pārliecība man nebija, virpināju kadrus un mazliet šaubījos.

citreiz meties klāt un piesakies :)