- 4.9.11 23:31
-
atskaite: man bija grūti klausīties vismaz pusi skaņdarbu, jo mani ļoti traucēja blakustrokšņi. nē, nu man vispār vienmēr ir grūti klausīties visādus tur Ligeti un tamlīdzīgos. man ir grūti, man dikti jāsakoncentrējas, tā, gandrīz ar piespiešanās elementiem, bet ja puse (nedaudzo) klausītāju ir čaukstoši tūristi ar čaukstošām vējjakām, piektdaļai publikas ir iesnas un tai pašai vai citai piektdaļai ir arī krekšķis, un tad vēl bariņš mazgadeņu paņemti līdzi un dīdās un dīdās, un čukstas, un šūpo kājas, ak vai, (es, protams, saprotu to dīdīšanos un kājušūpošanu, jau teicu, ka man arī vajag dikti piespiesties, lai visus tos Hences klausītos, bet kamdēļ bērni jāspīdzina un jāved tieši uz šādu koncertu?) vot. ak vai. ā, un kur nu vēl mobilie treļļi un Aristoteļa diena turpat aiz sienas! Doms vispār laikam ir piemērots tikai skaļiem koncertiem. vai ideālajai publikai, kas sastingst un neelpo. man no bērnības Dūlitla palicis prātā, ka tur bija kāds personāžs (pūce?), kas dzirdēja, kā blakus telpā cilvēks saliec pirkstu. un Domā visas šādas skaņas var dzirdēt arī nepūces. nu nekas, šo to es dzirdēju arī no mūzikas. un tagad man tūdaliņ vajag atrast kaut ko no Knaifeļa, ko es, tumsoņa, vispār nezināju. vot.
a citādi - Mustonens brīnišķīgs un mūžam jauns, bet Hortus Musicus brīnišķīgs un arvien sirmāks un sirmāks.
un tad mēs ar kalevalu svinējām vasaras promvadīšanu, un vasara vēl bija, un mēs mājām viņai ar rociņu, un viņa teica, ka rudens būšot labs, pavisam labs.