Trīs diennaktis mana apmešanās vieta bija Akhalcikhes viesnīca. Diezgan noplukusi māja, bet gana laba Turcijas pierobežā snaudošai bijušai armijas pilsētiņai, kurā pēc Padomju karaspēka aizvākšanas tikvien palicis kā divi veikali, jau minētā viesnīca, trīs kafejnīcas un pasta ēka. Izsistiem logiem, bet funkcionējoša. No autoostas līdz viesnīcai aizbraucu ar taksi. Nebūtu to darījusi, ja zinātu, ka "otrā pilsētas galā" nozīmē precīzi divpadsmit minūšu gājienu, velkot līdzi smago somu pa slikti bruģēto un vietumis pavirši asfaltēto centrālo ielu. Taču tādas nianses taksists Žeņa man nepauda. Kad viņš bija iekrāvis manas somas žigulīša bagāžniekā, pamanīju, ka viņš viegli grīļojas. Nu jā - diena jau pēcpusdienā, kā nekā. Aizdedzes vadiņi zem stūres rata lāga negribēja savienoties. Žeņa atvainodamies man veltīja zīdainiski atklātu bezzobu smaidiņu. Aizvēru acis un palūdzu Tamārai laimīgu nokļūšanu viesnīcā. Tamāra palīdzēja. Ne pirmo, ne pēdējo reizi šī ceļojuma laikā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kuminjshEs arī paļaušos uz Tamāru!:)))