Kurvjzieža kontemplācijas

Apkures sezona sākusies. Emīlija jau ietūcījusies radiatorā. Pavasarī biju gandrīz pilnīgi parliecināta, ka viņa šoruden jau būs tam par resnu.

Šarlotes vienīgā interese par radiatoriem gan izpaužas tikai mēģinājumos no palodzes pasniegties un iešaut Emīlijai pa ģīmi. Taču nesanāk. Ķepas par īsām.

Rakstīt sonetus, izlasīt pa vienai labai grāmatai dienā, uztrenēt tiltiņu ar atliekšanos, sakačāt smuku vēdepresīti - ja ne gluži līdz klucīšiem, tad vismaz līdz laba cauraudža stadijai, - izmēzt māju līdz spodrībai un mirdzumam, iemācīties taisīt suši, pagatavot lielisku tiramisu, noskatīties pusduci izcilu filmu - nu jā, toes biju plānojusi paveikt pirmajā brīvības mēnesī. Ha! Zinām jau, uz kurieni šie bruģakmeņi ved!

Skatoties spoguī, es reizēm domāju: " Varbūt pēc pieciem gadiem botoksu - šeit, un mazliet šeit. Bet pēc desmit - nelielu griezienu. Te un vēl arī te."
Un pēc tam es sēžu un domāju: "A nafig?"