Mans Damzeļdistress-Ar-Atslēgām tomēr sniedz arī ko pozitīvu. Pirmkārt, protams, lieliskā motivācija vairākas stundas izbaudīt fizisku slodzi svaigā gaisā. Otrkārt, rodas izdevība iepazīt Avotu apkaimes līdz šim mazpētīto subkultūru - čaklos latviešu un krievu vīriešus vecumā no 25 līdz 65 gadiem, kuri sēž atslēgu darbnīcās, kaut ko kaļ, vīlē, viens otru pasauc, labvēlīgi stāsta, ka "varat jau ņemt to par 40 eiro, bet, ja Robčikam Latgalītē ir šitentāds cilindrs, jūs no viņa to dabūsit par čiriku. Ko tu saki, Gunča, Vovkam tāds ir? Nē, nav, Vovka ņem no baltkrieviem, bet šitas, redzi, ir krievu. Paga, es uzzvanīšu vēl vienam džekam, neceļ svoločs, laikam brauc..." Un tad viņi man stāsta, kur Latgalītē varēs dabūt to pareizo cilindru - "tur, paiesiet garām večiem, kas tirgo radiodetaļas, un uzreiz pa labi, ja..." Un es māju ar galvu, it kā saprastu, it kā varētu iedomāties, kur tas ir un kā tas izskatās. "Un tad varēsit pieskrūvēt, tikai ja tas caurums neatbildīs, paurbsiet mazliet lielāku," viņi man saka. "Es nezinu, vai man sanāks," es pīkstu, un tad viņi dod vizītkartes un saka, lai zvanot, ka vai nu viņš pats vai Saša atskries, tas tak tepat ap stūri, un pieskrūvēs, un neprasīs kā tie, kas brauc uz izsaukumiem, par čiriku izdarīs, lai tik padodu ziņu...
manšķiet ir laba sajūta, ja zini, ka ap stūri vari aiziet pie kāda no viņiem un šie nudien palīdzēs - da slēdzeni iebūvēt, da rores pārvilkto skrūvi atskrūvēt... Vajag pilnu maku tādu vizītkaršu - mazo, foršo, rajončikvīru spēks!