| |
[5. Nov 2024|18:06] |
Pirms apmēram astoņiem gadiem, sēžot vilciena stacijā kaut kur Šrilankā, es redzēju avīzi, kuru izlasīt man nebija iespējas, bet Donalda Trampa bilde avīzes pirmajā lapā bija gana pašizskaidrojoša. Man ir attīstījusies diezgan liela nepatika pret cilvēkiem, kas "jau zināja, ka tā būs", un tomēr es nebiju šokēts par šādu notikumu pavērsienu. Mani arī ļoti kaitināja pašsaprotamā Klintones uzvara tajās vēlēšanās, argumentējot to ar faktu, ka Tramps ir kaut kāds joks. Es gan biju pārliecināts, ka ASV dēļ tā vien, ka Tramps kļūs par prezidentu, nesabruks. Nesabruka arī, lai gan jāatzīst, ka šajos četros gados notika vairākas lietas, kuras es nebūtu iedomājies notiekam. Uz globālās pandēmijas fona daudzas lietas šai pus okeānam gan zaudēja līdzpārdzīvojuma momentu.
Šobrīd ir zināms PTSD moments, ņemot vērā kaut vai kandidātu dzimumus, un faktu, ka Tramps nav izmests politiskajā miskastē, ar visu to kas viņš ir. Mieru nevairo arī fakts, cik lielā pasaules daļā šobrīd notiek karadarbība. Ja gadījumā uzvarēs Tramps, vispirms es sabēdāšos par ukraiņiem. Ņemot vērā kolektīvo bezdarbību 2014. gadā, tas būtu milzīgs zaudējums visām pasaules demokrātijām, ja Ukraina zaudēs kaut centimetru savas teritorijas. Lai gan kara trešās gadadienas tuvošanās manī rada ilgas pēc miera, kurā ukraiņi beidz mirt, es arī apzinos to, cik ļoti tas nav mans karš, kamēr vien es eju uz filmām, apmeklēju treniņus, eju ar suni pastaigās, tāpēc es neko nevarēšu pārmest nevienam ukrainim, kas nevēlēsies pārtraukt karu, kamēr vien uz viņu zemes atrodas kaut viens krievu karavīrs. Otrām kārtām es sabēdāšos par palestīniešiem, kuri faktiski piedzīvos ebreju likteni pirms cik tur tūkstošiem gadu. Es nedomāju, ka manī ir kaut kāds iedzimts rasisms vai kas tāds, bet šis konflikts jau rit tik ilgi, visi fakti par Izraēlas rīcību bija zināmi tik sen, ka tur ir notikusi zināma notrulināšanās un samierināšanās. Par labajiem amerikāņiem es sabēdāšos tikai pēc tam, un es vēl padomāšu, vai bažas pašam par savu ādu mani nenomāc drusku vairāk kā kaut kādu liberālo vērtību izdzīvošana ASV. Ir zināmas robežas tam, cik ļoti ir iespējams just līdzi nevainīgiem Krievijas vai Izraēlas iedzīvotājiem, un ASV ar Trampu var arī pievienoties šim sarakstam. Līdzjūtības var izrādīties tik maz, ka es varētu pat sākt izspēlēt galvā scenārijus, kur uz no iedomības, pārākuma un stulbuma pārblīdušai Trampa ASV ziemeļkorejieši prāta aptumsumā izšauj kādu ballistisko raķeti. Vai notiek kaut kas traģisks, vai nē, tas pat īsti nav svarīgi. Svarīgs ir pats akts, un kopējais pasaules stāvoklis, kur principā šāds scenārijs ir iespējams. Mēs drošvien kļūtu vienkārši par frontes līniju globālajā arēnā, bet nav jau tā, ka sabiedroto acīs mēs esam kaut kas vairāk, vai mums būtu jebkāda iespēja ietekmēt notikumu gaitu. Manuprāt jau tagad daudzi vietējie politiķi pārvērtē mūsu pašu nozīmi lielāku spēlētāju acīs, katru reizi kad viņiem šķiet, ka ir nepieciešams pieklusināt kaut kādas neērtas vietējās balsis, un ka tādā veidā uzlabosies tas, ka ar mums kāds rēķinās. Nerēķināsies. Pasaulē šobrīd valda bēbji, kas to vien dara, kā pārbauda robežas, cik daudz sūda viņi var izdarīt, un viņiem par to nekā nav. Un saraksts ir diezgan garš, un pieaugušie globālajā istabā bieži vien ir aizņemti ar savām ģimenes problēmām. |
|
|