| |
[15. Apr 2026|10:21] |
|
tā sauktajā tautas valodā |
|
|
| Kā no orākula kļut par orākuli |
[14. Apr 2026|10:43] |
|
Bet tagad ne vien pasaule ir savilkusies maziņa, bet arī valoda. Vārdi vairs nav vārdi (jo zaķi vairs nav zaķi? bet ir kaķi? saskaņā ar saeimas pieņemtajiem konstitūcijas grozījumiem) |
|
|
| |
[14. Apr 2026|10:34] |
|
Ā un vēl par cibas vārda maiņu jāliecina? Kāpēc es yannel apgriezu otrādi? Mani toreiz stalkoja, bet negribējās tāpēc kaut ko baigi mainīt, jo man nebija bail, tikai nepatīkami. Tas bija vienkārši tehnisks risinājums ar domu lai mani nevar sagūglēt. Vai kādam tas šķiet bērnišķīgi? |
|
|
| |
[13. Apr 2026|18:17] |
|
Noskrēju savu OS sacensību distanci, piesēdu piesaulītē mežmalā un uznāca tādas pārpasaulīgas kosmiskas postkoitālas skumjas |
|
|
| |
[13. Apr 2026|08:59] |
|
no reklāmas: Masculine choice. Cedarwood |
|
|
| |
[12. Apr 2026|15:07] |
|
no KarmaSock reklāmas: Uzdāvini savam cilvēkam siltas kājas |
|
|
| |
[12. Apr 2026|14:48] |
|
no Vikipēdijas: "Pastāv uzskats, ka Higsa bozona mākslīga iegūšana varētu izsaukt nekontrolējamu masas pieaugšanas ķēdes reakciju un melnā cauruma izveidošanos vai tā saucamās "dīvainās matērijas" rašanos, tomēr līdz šim nekas tāds nav novērots." |
|
|
| |
[12. Apr 2026|09:59] |
mana mīļākā Karpmana trīstūra loma ir glābējs.
es tik ļoti ienīstu upurus, bet tik ļoti gribu palikt labs cilvēks, ka manas saprāts ir izrēķinājis, ka efektīvākais veids, kā iznīcināt upuri pēc būtības ir viņu izglābt.
tas, diemžēl atrisina tikai manu velmi būt labai, bet trīsturis turpina darboties vēl vairāk atstājot upuri upurī, atņemot viņam rīcības brīvību.
ĻOTI, ĻOTI NO VISAS SIRDS ATVAINOJOS UN LŪDZU PIEDOŠANU SEV UN VISIEM JEBKAD IESAISTĪTAJIEM. |
|
|
| |
[12. Apr 2026|09:56] |
Varbūt kadam plauktā šī put:
Māršala B. Rozenberga grāmata "Nevardarbīga komunikācija: dzīves valoda" (Nonviolent Communication jeb NVC) ir viena no ietekmīgākajām grāmatām par empātiju un konfliktu risināšanu. Tās pamatā ir ideja, ka cilvēki pēc dabas ir līdzjūtīgi, bet mūsu valoda un domāšanas veidi bieži kļūst "vardarbīgi" (vērtējoši, kritizējoši un pieprasoši).
Šeit ir īss kopsavilkums par NVC četru soļu modeli, kas palīdz veidot veselīgas attiecības:
1. Novērojums (Observation)
Tā vietā, lai vērtētu vai kritizētu ("Tu vienmēr kavē!"), mēs aprakstām konkrētus faktus: "Es redzu, ka tu atnāci 20 minūtes vēlāk, nekā mēs sarunājām." Mērķis ir runāt kā videokamerai – bez interpretācijām.
2. Sajūtas (Feelings)
Mēs uzņemamies atbildību par savām emocijām un skaidri tās nosaucam: "Es jūtos sarūgtināts" vai "Es jūtos vientuļi". Svarīgi nejaukt sajūtas ar domām (piemēram, "Es jūtos ignorēts" nav sajūta, bet gan interpretācija par otra rīcību).
3. Vajadzības (Needs)
Sajūtas ir signāls par mūsu vajadzībām. NVC māca, ka visiem cilvēkiem ir universālas vajadzības (drošība, sapratne, cieņa, atpūta). Mēs savienojam sajūtu ar vajadzību: "Es jūtos sarūgtināts, jo man ir svarīga precizitāte un cieņa pret manu laiku."
4. Lūgums (Request)
Mēs formulējam skaidru, pozitīvu un konkrētu lūgumu (nevis pavēli): "Vai tu būtu ar mieru nākamreiz man piezvanīt, ja redzi, ka kavēsies?" Lūgumam jābūt tādam, uz kuru otrs drīkst pateikt arī "nē".
Galvenās atziņas:
Empātija pret sevi un citiem: NVC palīdz vispirms saprast savas vajadzības un tad mēģināt sadzirdēt, kādas vajadzības slēpjas aiz otra cilvēka "uzbrukuma" vai dusmām.
Vainošanas aizstāšana: Tā vietā, lai meklētu, "kurš ir vainīgs", mēs meklējam, "kā mēs varam padarīt dzīvi skaistāku".
Dzīve ārpus "pareizā" un "nepareizā": Rozenbergs aicina iziet no vērtēšanas rāmjiem, kas rada konfliktus, un tā vietā fokusēties uz dzīvu saikni starp cilvēkiem.
Šī grāmata ir kā "valodas rokasgrāmata", kas māca runāt no sirds, paliekot godīgam, bet neaizskarot otru. |
|
|
| |
[12. Apr 2026|09:05] |
ilgu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka skaļākas latvijas feminisetes nav īstas feministes (un tāpec viss feminisms ir sū), jo viņas uztur vīrs un tad jau ir viegli rakstīt zinātniskos darbus. vai arī cita sistēmiski pārgulēja vai centās pārgulēt ar savu draudzeņu partneriem.
galu galā saprotu cik ļoti tas trigerēja manis pašas ēnas un cik daudz labāk paliek pieņemot tās. atļaut sev un NENOSOSDĪT CITAS par to ko sev neļauju, bet gribētu piedzīvot. mums katrai ir savs ceļš kā atrast un pazaudēt, un atkal atrast sevi.
paldies Zarinai Bibergain
https://www.instagram.com/zarinabibergan/
par feminisma reabilitēšanu manā apziņā. |
|
|
| |
[11. Apr 2026|20:45] |
Visu dienu krāmēju māju, bet neko nesakrāmēju. Bija elektriķis. Dažās telpās atjaunoja elektrību, jo
tās nebija kādus 3 vai 4 gadus - koridorā; vienā no atejām un vienā no istabām. Toties izmetu daudz vecu kurpju. Tagad vāru 4 vistas kājas. Viena paziņa tikai ap 25 gadu vecumu uzzināja, ka vistām ir 2 kājas( ne 4. |
|
|
| |
[11. Apr 2026|16:38] |
|
nu vismaz Vijas Vētras gadījumā varēja pieļaut "drīzu atgriešanos", nevis "gaišu ceļu mūžībā" |
|
|
| |
[10. Apr 2026|09:42] |
|
Man jaunībā bija brūtgāns, laikam jau naivs. Mums piesējās čigāniete, čalīts centās iesaistīties ar viņu sarunā, es dusmīgi uzķērcu, ka jāiet prom. Pēc mirkļa man saplīsa kurpe. |
|
|
| |
[10. Apr 2026|07:19] |
par čigāniem runājot
man reiz bija jaunībā atgadījums, kad es kaut kur eju, laikam pa merķeļa ielu
klāt pienāk čigāniete un saka - kungs, iedodiet savu plaukstu, es pastāstīšu jums par jūsu likteni
tā arī nesapratu, kur palika divsimts monopola repšes lati
hipnoze absolūti
un, galvenais, neko nepastāstīja par manu likteni |
|
|
| |
[8. Apr 2026|22:21] |
taa "beerniibas ķermena atzīšanās" varētu but ahujenna pieaugšanas ar traumu filma, ja vien to taisītu kāds, kas rubītu jebalpizģēcs un šajā mirklī vajag lēni, un davai neizliksimies artsy pirdieni.
Jāatzīst, pazīst īst, ka skaņa ļoti laba, vēl mazliet un es pasniegtu puķi.
Bilde dirsā, ritms dirsā. ideja lieliska, izpildījums cringe vljeeh.
Bet galvenais kas mani besī ir bilde un ritms. Un tas ir nomācoši darbos ko rāda no jaunajiem pa TV.
Es nesaku ka nevajag rādīt, vajga un visu, tas vairāk ir mundrinājums, lai saņemas, latiņa ir kur kakle jālauž ja. m a z u m s k o, moš gadīsies uzhujārīt ko labu. |
|
|
| Kino kā dzīve |
[8. Apr 2026|20:21] |
Mani vienmēr ir mulsinājis un fascinējis jautājums par to, vai mežā koks nokrīt ar skaņu, ja apkārt neviena nav. Es sāku saprast, ka man tie ir tie ikdienišķie brīži, ko mēs piedzīvojam blakus kādam, kuru personiski īpašie brīži nekļūst par publiskās apziņas notikumu. Tanī ir kaut kāda fascinējoša mistērija, ka es varēju būt blakus kādam nozīmīgam brīdim, un tā arī par to nekad neuzzināt.
Es biju aizgājis uz filmu visgarlaicīgākā kinoteātrī, lai pustukšā zālē pārbaudītu, kā es jūtos par special thanks sadaļu filmas beigu titros. Turpinot meža metaforas, lai uzzinātu, kas atrodas aiz meža, ir jāiet mežā iekšā. Daudzi, baidoties no tā, ko viņi mežā sastaps, mēdz izlikties, ka meža nemaz nav. Man noteikti piemita paradums izvairīties no lietām, kas varētu izraisīt sarezģītas emocijas, un arī šoreiz es gandrīz noignorēju šo filmu, bet tad uzdūros vienas intervijas fragmentiem, un nolēmu pārbaudīt, kas tad man tur dziļumā vēl mājo.
Uzreiz atzīmēšu, ka šis nav un nevar būt filmas māksliniecisks vērtējums. Ši filma man ir bijusi klātesoša kādā dzīves posmā vēl pirms tās tapšanas, un man ir daudz personisku jūtu par to. Es zināju, kas mani tajā kaitinās, un neesmu kļūdījies, maigi sakot. Kas bija mazliet lielāks pārsteigums, ka tā spēja arī brīžiem sāpināt. Beigās es tajos garajos titros savu vārdu tā arī neieraudzīju, kas no vienas puses bija stulbi, no otras - uz to brīdi es jau biju pilns ar visādām citādām emocijām, un nu jau bija mazliet vienalga.
Lai vai kā, visi personāži ir izdomāti, un visas līdzības ar īstiem cilvēkiem ir tikai sakritība. Dažādu cilvēku uztverē un pieredzē mēs esam diezgan dažādi cilvēki, un es drošvien pats savu pagātnes es varētu vairs nepazīt un nesaprast. |
|
|
| |
[8. Apr 2026|18:13] |
|
Cibas leitesti ir atgriezušies. Atveru, pirmais, kas ielec acīs - mušām esot apziņa. Pilnībā piekrītu, gluži kā visiem citiem dzīvniekiem. |
|
|