|
13. Nov 2018|17:52 |
Skalbem bija tāda seksīga pasaka par ugunīgiem matiem klātu kalpu, kurš elpoja karsti lipīgu elpu caur izvēlīgās saimniekmeitas klētsdurvju atslēgcaurumu un no rīta atstāja viņas medusmeloņu palagos sakaltušus dubļus un kazu sūdus no savām nemazgātajām kājām. Atceros, lasīju bērnībā un gribēju to kalpu piekaut. Vēl arī kaut kā ne līdz galam sapratu, kāpēc mamma man iedevusi to grāmatu lasīt, jo tur bija čerņa čerņas galā, sākot ar putras debesīm, tajās saspraustajām karotēm, un medus lāsīti kāda tukla skuķa ēsčinā. Vai činēsā.
Nure, par to kalpu un tautumeitu atcerējos tajā rītā, kad līdz bordingam LAXā bija palikušas kaut kādas 3 h, kuras bija paredzēts pavadīt, čillā kruīzējot pa Malibu un Santamoniku, bet nācās iet patālā sānu manevrā, jo priekšā izskatījās pēc atomsprādziena. Bēdīgi slavenais ugunsgrēks nupat bija pacēlis galvu, un radiostacijas bija pārtraukušas atskaņot savus hitus, tā vietā mudinot cilvēkus bēgt, evakuēties, tagad, neatliekot uz pēdējo laiku, jo ap Malibu jau tagad esot pilnīgs satiksmes pižiks, un tie, kuriem pamaz degvielas, lai labāk laižas ar kādu, kam vēl ir, jo visi tanki esot jau tukši.
Jau tā bija stiprs vējš, bet gan jau kaut kādas gaisa kustības pieplusoja arī sarkanmatainais kalps, kurš smalko Malibu un citus pārdomāti pilsoniskos piekrastes rezidenciāļus negausīgi konzumēja. Braucot pār kāda kalna kori, no kuras pavērās plaša ugunsgrēka ekspozicija, šķērsām ceļam kā tādā aerodinamikas testā traucās dūmu un drazas josla, kas draudīgi nograbēja pret īrētā amerikāņu sapņa sāniem.
Uz lidmašīnu paspējām. Bet ziņas avīzēs un portāļos sarūgtina gluži kā vecā Skalbes pasaka. |
|