| jz.kinskis, 2013 |
23. Dec 2013|13:47 |
|
vienīgais vakarvakara prieks bija par to, cik labi es beidzot atkal izskatījos spogulī pirms iziešanas no mājas. sliktās dūšas nav. kā es tā šai vakara stundā uzspēros internetos uz seksa un lpst sērijas par kerijas briežutīm. šodien nostaigāju kājas beigtas. kurš te nopūtās? portugāļi.. lietuvieši.. saim šait. ar atsaucēm uz šo un šo, no kastēm atkal izlien šī jz.pikča. gadās tādas reizes, kad tu pilnīgā pofigā, teiksim, kādās prāvākās vakariņās apsēdies blakus kādam cilvēkam, kam vieta blakus vēl brīva (viņš pasaka, o! forši, ka tu te apsēdies, citādāk neviens nekad te nesēžas), bet pēc tam laika gaitā (vispirms gan noskaidrojot, kas šis jaukais cilvēks īsti ir) saskrien pārdomājamais materiāls par šo epizodi vai drīzāk nožēla, ka, nu, kādēļ, kādēļ es esmu šitāds noslienājies idts un nāpslis, kurš nekad neko nezina, nevienu nepazīst utt. savārstījums gadījumam, ja rīt izgrūst smadzenes un viss aizmirstas. sešos skaisti piecēlies, piesēdos pastrādāt, bet izdarīju čupu citu lietu, kas tāpat bija jādara. sakārojās pēcpusdienas kafijas. pēcbrīvdienu depresija izpaužas tādējādi, ka klausos iz savas ļ.cegha šujmašīnas ry x dziesmu berlin un ilgojos pēc nāves no plaušu karsoņa, kas būtu saķerts riņķojot uz motorizēta divriteņa ap vidusjūras kontinenta elles vārtiem. |
|