|
14. Aug 2012|10:29 |
šādos tādos rāmos rītos es mēdzu noslēgt šādus tādus rēķinus ar pagātni. šorīt, piemēram, pelēcīgā rīta gaismā diezgan racionālā manierē es būvēju vēstules tekstu vienam cilvēkam, pret kuru manī mājo aizvainojums. tāds aizkavējies viscaur.
skaidrs gan ir tas, ka šādā veidā vēstules neraksta. tā vietā, lai virknētu savus argumentus, piemeklējot šodienas iecerētajam autfitam piemērotas apenes un zeķu pāri, produktīvāk būtu atvāzt datoru un rakstīt iekšā pa īstam un tad nosūtīt.
un tad atkal. es tagad gaterī, taisos iet pīpēt un uztaisīt kafiju, (par koksni nerunāsim), un pat ja man nebūtu jātaisa kafija un jāiet pīpēt un būtu brīvs laiks, es nekādu vēstuli nerakstītu. ne ar jau savirknētajiem argumentiem, ne ar jauniem. viss. tas jau ir izrunāts. basta. lascialo perdere.
kāds ir ieguvums. neapgrūtināti pirksti. apmierinājums, ka esi pārvarējis vēlmi iziet uz lielceļa padirst. tas cilvēks tā arī neuzzina, ka esmu par viņu domājis. un visur citur varu teikt, ka man ir pohuj. jo tagad tā arī ir. bet ja pirms mirkļa bija citādi - nav tavs business.
sūdīgi, ka nepaliek manā rakstiskajā vēsturē ieraksta ar visu to, ko izdomāju. n_komentārs būtu bijis labāks risinājums, bet tad atkal - vai man šādi sūdi ir jākrāj? mācieties no svalkas visu hujārīt nahuj. pietiks ar šito cibas ierakstu. te ir stāsts par to, ka esmu vienā pelēkā 2dienas rītā uzklapējis sev uz pleca, sakot, gut, woldemar, gut.
un šo varēju ierakstīt pie vīru_lietām, bet lai. lai paliek tepat. |
|