| #kābijatābija |
4. Aug 2012|15:10 |
Pie skatuvēm godīgi izārdījos, pauri arī izvēdināju, satiku visādus cilvēkus, tomēr paliku lielāko daļu kopā ar vienu kolēģi (un viņas mīļo draugu, kurš uzradās epizodiski), kas bija labi apgādāta ar rumu un vēl niekiem tur. šādā veidā diezgan kvalitatīvi apskurbu un gāju kā uzvelkamais zaķis. Kedas, skatos, atkal vienos dubļos, savukārt apakšstilbi vispār beigti.
nu un tad atpakaļceļš, hehe. Mani uzmeta 2 sarunātie otrā transportēšanās posma varianti, un tad es attapos pilnīgi viens ar atņirgušos telefonu starp svešiem ļaudīm, kas vairs nešķita simpātiski. Visi pazīstamie nolīduši gulēt, visi, kas brauc, aizbraukuši. Aizgāju lidz lielajai stāvvietai, bet tur pilnīga ķomka un neviena, kas kaut kur kustētu. Filma par karu Polijas rudenī ar miglā izplūdušu sargbūdas laternu gaismu.
Aizgāju kājām līdz tam tur krustojumam, nu, jūs zināt. Un sapratu, ka līdz šosejai tas ir mazāk par pusceļu. Tās retās mašīnas nestājās. Tikai viena, kurā brauca divas meitenes. Tipa, uz kurieni, uz rīgu, ā nē, mēs uz siguldu. Nu, pofig, galvenais, ka uz priekšu un siltumā. Mans hūdijs joprojām ir joureļa teltī, kuru nevarēju vairs atrast, līdz ar to mugurā man bija vien izlijis krekls, un, jā, biju ellē izdrēdzis. Sāku izklaidēt meitenes, stāstot savu absurdo #kābūstābūs uzstādījumu, un pavei, kur tas mani ir novedis. Meitenes ķiķināja, un es pie sevis domāju, cik gan maz vajag, lai meitenes šitā ķiķinātu, tāpat manā vietā varētu sēdēt kāds no tiem nesimpātiskajiem cilvēkiem, un viņas tāpat ķiķinātu. Pie stūres sēdošā meitene iesākumā neteica neko (mēs vairāk sarunājāmies ar blakussēdētāju, viņa mani dzirdīja ar pasaulē gardāko un siltāko tēju no termosa), bet pēc tam pārregulēja atpakaļskata spoguli tā lai varētu mani redzēt, un sāka uzdot āķīgus jautājumus par manā stāstā pieminētajiem ļaudīm. Jautājumus neatceros, bet balss viņai bija ļoti skaista. Sapratu, ka cilvēks man var ļoti iepatikties, arī tikai skaisti skanot.
Siguldas pieturā vinas mani izlika atkal uz ceļa. Pašas aizbrauca. Stāvēja vēl kādu brīdi nākamajā krustojumā (man patīk iztēloties, ka viņas to mirkli pavadīja, štukojot, vai nevajag pabraukt atpakaļ, lai mani savāktu, aizvestu uz savu būdu mežā, izguldītu un sāktu skaistu draudzību). Ok, bet tā vis nebija.
Te arī viss interesantais beidzas. Es īkšķoju mašīnas, kas nestājās, pīpēju, pārdomāju visu ko, kamēr uzradās sieviete ar atpalikušu dēlu. No viņiem uzzināju, ka ir jau pieci un buss arī tūliņ būs. Buss atnāca transatlantiskais, divi stāvi, glumš šoferis-konduktors, pie kura pēc biļetes bija jālien gluži kā buduārā. Šīs ir reizes, kad man patīk tomēr būt bārdainam vecim, tā īkšķošana uz šosejas jau arī no šīs pašas sērijas. Ok, skuķis uz priekšu tiktu ātrāk, bet es nesūdzos, man nevajag to, kas man nepienākas, un kur man vajadzēja tikt, es tiku tāpat. Halleluja. |
|