| l'inferno |
11. Feb 2010|18:42 |
elle, rija un kunga piedarbiņš visa tā treda milšana. tur rumpis gan jau var pašu vellu, bet tā izlaistā "rakstura stingrība" ir galvenā kauja ko izcīnīt. kur nu kauja, brīžiem tas ir netīrākais taju bokss, pret kuru tu jūties kā mīksts gliemis bez māju. skrēju savu skrējienu un grūtos brīžos uzmundrināju sevi ar minēto l.t.dz. un šaustīju sevi ar askēzes pārdomām, ka šitas viss man par to, ko esmu sev nodarījis, mitinādamies leiputrijā. jo grūtāk man gāja, jo krutākus simpozijus mēģināju atminēties, līdz vienubrīd tiku iedziļināts pārdomās, kuru laikā savas 7 minūtes skrējiena, kas citkārt prasa sasodītu piepūli, izzuda montāžā.
skrejceliņi ir pavērsti pret kādiem 4 ekrāniem, pa kuriem bez skaņas iet dažādas programmas - eurosport, piemēram, vēl kāds sporta kanāls (lai cietējs sev priekšā redz labus atlētisma paraugus), kaut kāds vaildlaifs no nacionālā ģeogrāfa utml. tomēr tajā ekrānā, kas bija man tieši pa skatam, kāds bija piemirsis latvju nacionālās televīzijas pirmo programmu, un tur nu gāja vaļā vai nu "katōļu dzeive" vai "raidījumus lauku ļaudīm". katrā ziņā pēkšņi pa visu seju pamīšus parādījās pāris frukti, kuri talāros tērpti kā romā mītoši semināristi savulaik iepazīti grezni papālās ambientēs te barberini laukuma tuvumā, te iekš palazzo della cancelleria, te via della conciliazione viesnīcu patumšajās svinību zālēs, kur galdi gan tika klāti nedaudz skopāk. kādu nieku parunājuši pa tiešo kamerā no savu baznīcu liesajām bibliotēkām, svētie tēvi devās darīšanās, bet kamera viņiem sekoja. un te nu bija - tālāk viņi bija redzami virknē sižetu, vicinām kvēpstu svērteni dziļa sniega ieskautu nepabeigtas kūts sienu ielokā dziļā latgales ziemā un tamlīdzīgos apstākļos. jā, laiks dzīvot un laiks mirt, nodomāju,
un pēc nāves mēs visi nonākam ellē, ellē, kunga rijā, ellē, kunga piedarbiņā. |
|