| ga, rl un 68 |
17. Jan 2010|13:12 |
visādas savas neatbilstības ārpasaulē novērotajam laika garam kopš kādiem padsmit gadiem es mēdzu dēvēt par "personīgo garīgo atpalicību". tas sākās skolā, kurā mani aizsūtīja ātrāk, nekā man no šīsdienas skatpunkta būtu šķitis pareizi, un kas iespējams arī nostiprināja garīgās atpalicības klātbūtni manā pasaulsizjūtā tā līdz serdei. izpausmes pa šiem laikiem ir bijušas dažādas, tur, mani klasesbiedri, par piemēru, diezgan zibenīgi noauda sociālos tīmeklus un satikti vecrīgā kādā pārskrējienā no sava juristu kantora uz klienta kantori žēlojās, ka šajā sūda pilsētā nekur tak vispār neesot 100 latu cenu līmeņa saulesbriļļu (t.i., laikos, kad sabiedriskajā sektorā strādājošie par šādu cīparu mēneša izpeļņas nozīmē vēl tikai sapņoja), savukārt es 50 latvju santīmu vērtā uteņa jakā devos ielās notrallināt nejauša gadījuma apstākļos iegūtu piecīti. tu taču zini, esmu garīgi atpalicis, tāda bija mana standarta atbilde uz klasisko samērīšanās jautājumu. tajā laikā iedibinājās tradīcija nespert kāju savā bijušajā skolā un un nekad neiet uz skolas salidojumiem (acīmredzot, lai izvairītos no šī apgalvojuma pacelšanas tādas vispārējas deklarācijas līmenī, jo caurmērā ar to tomēr nelepojos. līdz aristokrātiskam sava statusa pofigismam savā mūžā tā arī laikam nekad neizaugšu, es nāku no sīkpirdīgās imantas, ja).
vēlākos gados uzstādījums ieguva vēl daudzas un dažādas izpausmes. sākot ar to, ka pēdējo rāvienu akadēmiskajā laukā veicu laikā, kad mani kursabiedri caurmērā bija savus 8 gadus par mani jaunāki, bet dažas pasniedzējas manas vienaudzes, līdz patikai laist visus jaunākos jaunumus gar ausīm un pievērsties tiem tikai tad, kad nejauši gadās, bet gadījās pamatā jau ilgi pēc tam, kad bija izzudušas pēdējās ažiotāžas paliekas. tas attiecās uz visām filmām, grāmatām, dvižuhām utt. par tādu cibu, piemēram, es zināju jau sen atpakaļ, un ja ne tā garīgā atpalicība, varbūt būtu pamanījies te iespraukties kādus 5 gadus vai vēl agrāk.
arī tagad - piemēram, rīgas laiks, vaine (kas šoreiz, s.c., ietrāpījies par šo pārdomu iemeslu. nu, netieku es vaļā no nemodes ierakstus sākt ar tēmai īsti nepiederīgu, pārāk garu ievadu, piedodiet). es to izrakstu saviem vecākiem, kuri dzīvo pāris simtu km attālumā, un tajās reizēs, kad man gadās līdz viņiem aizbraukt, es savācu viņu izlasītās burtnīcas. tad, protams, tās vēl kādu laiku atrodas somā, pēcāk pārceļo uz kādu plauktu un laiku pa laikam svētdienas rītos tādai rīta lektīrai kāda no tām tīri nejauši tiek paņemta un lasīta. vēlams no vāka līdz vākam, uz priekšu neko nepāršķirstot (līdz ar to atkarībā no attiecīgās svētdienas programmas lielāka iespēja tapt izlasītiem ir žurnāla saturam, vēstulei no.., komentāriem un pirmajam rakstam). rl pa šiem laikiem ir sevi apliecinājis kā mūžam aktuālu žurnālu, jo blakus čupā var gadīties piektā gada maijs vai pērnais oktobris (kā šorīt), un neatkarīgi no tā lasāmais nešķiet novecojis vai mazāksvarīgs, kā publicēšanas laikā (jauno latvju valodas sleja, komentāri un svaigākā kino apskati gan mēdz būt izņēmums). tomēr jau vairāku gadu garumā es nejauši labprātīgi atrodos ārpus tās domtelpas, kurā mēdz diskutēt par jaunāko rl numuru. nav zināms vai tāda telpa vispār pastāv, bet šitepat drauglentā šādas tādas atsauksmes šad tad parādās, un tad es tās vienkārši pieņemu zināšanai. visādi citādi (tā tāda banalizācija) manā rīgas laikā nav grodas hronoloģijas, daudz kas atbilstoši nejaušībai tiek vairākkārt pārlasīts, kas cits, pieļauju, čurn šajā mājā vēl ne reizi neatšķirts.
šorīt es vēlreiz pārdomāju, vai man tīk šāds lasāmā tranzīta variants un saņēmu apstiprinājumus, ka nav ne vainas. žurnāli manās rokās nonāk dzīvāki, nekā pa taisno no spiestuves. pirmkārt, tie ož pēc pelnu trauka (vecāku smēķēšanas jaudas, kopš pats esmu teicis "nē" tabakai, jau vairākkārtīgi esmu nevilšus uztvēris par mēģinājumiem mani kā kādu nevēlamu pieklīdeni izsvēpēt no mājas) - no vienas puses netīkami, bet tā - rada atmosfairu. citkārt mamma, runājot pa telefonu, ir uzķēpājusi kādu nebūt ornamentu, citreiz žurnāls pats šķiras vaļā pie kāda raksta - acīmredzot pie tā tas ir ticis izlocīts uz otru pusi. vēl visādi pieraksti, kas attiecas uz tekstiem, un tādi, kas tur nonākuši nejauši. šorīt apskatītās oktobra burtnīcas lapās mamma, piemēram, nav atstājusi nekādus nospiedumus (ja neskaita pāris krietnas tabakas dūmu smārda mērvienības droši vien), bet tēvam, pieļauju šis numurs varētu būt šķitis interesants. tur ir intervija ar teātra tematiku (hermanis), bet teātri viņš, kā jau tāds savu ziedu laiku amatieris, uztver ļoti personīgi. vēl tur ir raksts par viņa agro gadu slavenību, cantautoru vinteru, kura dzīvesstāsta pašā apakšā tēvs aprēķinājis viņa mūža garumu.
pašu rakstu vēl neesmu izlasījis, bet kādu laika strēķi fantazēju par to, ko nez tēvs padomāja, nonācis pie rezultāta. nākamā dzimšanas diena, kas pienāks viņam pašam, būs sešdesmit astotā. ar veselību viņam vairs diez kas nav, un to viņš reiz uztver ļoti nopietni. ar dzīvi tomēr viņš piu'/meno šķiet apmierināts. beidzot tā ir kļuvusi par tādu miera ostu bez trauksmēm, dziņām un frustrācijām. ar mammu viņi neko daudz vairs nekasās, mājās viņiem ir kaķis, lembergs pa svētkiem ieskaita papildu piķi, māja tiek kurināta tā, ka apkārt var staigāt vienā kreklā un turēt logu vaļā, kad pēc kādas kopīgi noskatītas tv pārraides istabā var cirvi pakārt. un tad viņš kādudien izlasa rakstu par vinteru. nonāk līdz pēdējām lappusēm, kur pie attēla minēts, kad vinters devies ar to dieviņ, paņem no galda tādu jau diezgan apskretušu pildspalvu (viņš ir no tiem, kuri pildspalvām, ja vien iespējams, nomaina iekšiņu, kad tā izrakstījusies, nevis vienkārši ņem jaunu rakstāmo. zīmuļus viņš nodrāž līdz galīgiem strupuļiem; cauras zeķes lāpa, nevis pērk jaunas) un izrēķina. tad, iespējams, padomā, cik īsti ir viņam pašam un, nu, droši vien kaut ko attiecina uz sevi. rokraksts viņam tieši tāds pats kā agrāk. tikai redzami drebelīgs kļuvis.
|
|