| čīzī-mī |
22. Maijs 2008|13:09 |
kā jau solīts virsrakstā, izklausīsies bezgala čīzī, bet šodien es sevi ar tīri atzīstamiem panākumiem esmu piespiedis smaidīt. smaidīt policistam pa mašīnas logu un grūtai čigānietei, kas uzglūn, lai varētu pielavīties un nomazgāt mūsu kaujasratu logu, smaidīt mūsu nama durvju sargam un pats galvenais - arī ikdienā satopamajām jau labi pazīstamajām cūkām un kretīniem.
jo citādāk es iedzīvošos kuņģa čūlā. jau kuro dienu atgriežos mājās rūpju nomākts ar milzīgu un pelēku apnikumu dvēselē. un tad vēl - nekad agrāk nebiju pamanījis, cik ļoti ģimenes dzīve, kas saknē tāda klasiska ģimenes dzīve vien ir, un ne no kā dižas aprakstīšanas vērta nesastāv, spēj TĀ uz_cheer-up_ot, ka nākamajā rītā ne saukta, ne aicināta atkal uzrodas dukka līst laukā no gultas un doties pretī nezināmajiem ikdienas izaicinājumiem.
(tie „izaicinājumi”, tiesa, pēdējā laikā gočen rauj uz augšu, bet nekas, gan pāries) |
|