|
30. Aug 2009|11:45 |
bet patiesībā es te alku pastāstīt, cik aplamā šņabjagribā pavadu šīs pēdējās trīs dienas.
ar ko lai sāk? iepazīstināšu vispirms ar mūsmāju šņabjiem - tie ir pelnījuši šādu apzīmējumu, jo pie mums dzīvo jau kuro tur milēniumu, ja šī distance laikā būtu jāsalīdzina ar vidējo šņabja mūžu vidējā latviešu ģimenē. smirnovs mūsmājās nonāca vēl pirms došanās uz itāliju, t.i. 4 gadus atpakaļ, un tika paņemts līdz, sak, maz kādas vajadzības. vienīgā vajadzība pa šiem gadiem izrādījās wu sagrieztais pirksts, kuru dezinficējām ar kādu mēriņu šīs pudeles iekšējā šķidruma, jo nekā cita piemērotāka mājās nebija. mūsu mājsaimniecība atsevišķās disciplīnās vispār ir diezgan lakoniski iekārtota. tad vēl mums kvkzna tallinas draudzene atveda viru valge suvenīrpudeli ar suvenīrglāzītēm. arī to reiz attaisīju vaļā, kļūdaini pieņemdams, ka to smirnovu tak reiz senatnē kādi no mūsu ciemiņiem izdzēra. vienai no mūsu pēdējā posma viešņām negāja pie dūšas vīni, un viņa paģērēja skrūvi, kas divu devu formātā viņai arī tika pagatavota. tādējādi, pakojot pudeles mājupceļam, konstatēju, ka bārkastes dzīlēs mīt divas pudeles viegli noņergātu šņabju.
savukārt aizvakar nolēmām, ka jādara gals tām bietēm, kas mēneša garumā bija sasēņotas, svešos dārzos diedelējot biešu lapas maniem supercontorniem. pirmajā vakarā no daļas biešu tika pagatavota mūsmāju pirmā īstā pašdarinātā aukstā zupa, bet otra rezervēta siļķei kažokā (vēl viena mūsmāju pirmizrāde). šim nolūkam veikalā jau laikus bija iegādāta tanku mīnas formāta siļķu bundža. čakarēt siļķi ir vīru darbs, ko arī uzņēmos ar patiku un apzinību. biju piemirsis, ka siļķes šajās bundžās nonāk neķidātas, pilnā rumpī. turklāt pilnas ar ikriem un pieņiem, atkarībā no dzimuma. kvkzns iesākumā atteicās tos brūķēt, tādēļ man neatlika nekas cits, kā rādīt priekšzīmi. pirmie ikri nograbēja tā tik. nākamie bija pieņi - tos gremoju un domāju, ka, pagpag, te kaut kas pietrūkst. un tad man pieleca, ka, nē.. lūk, kā te būtu derējis šāviens ledusauksta degvīna. un pa pēdējiem gadiem biju jau paguvis nospriest, ka vodka ir neveikls pārpratums vispasaules gastronōmijā, ka to dzer tikai nepareizu tradīciju apmērkaķoti ļaudis.
mūsmāju šņabji pa to laiku piemita istabas temperatūrā un nebija lietojami. neesmu nevienu tā arī saldētavā ielicis. kaut arī vakar un vēl šorīt, kad nozūmēju pēdējo porciju siļķes, atkal un atkal atgriezos pie vēlmes pēc ledusauksta mēriņa. šī sālījumu siļķe ir tāda neganta antizivs, pie kuras nevienu vīnu vispār pat nav iespējams uzdomāt, ja vien tas nav degvīns. vēl man ienāca prātā, ka, ja pie pašas zivs derētu samesties izkļučiķeļno vodku, tad pēc tam atlikušo dienas daļu droši vien nāktos pavadīt, dzesējot slāpes ar gaišu alu kādā zvilnī svaigā gaisā, agrā rudens noskaņā.
šī gan ir disciplīna, kas diezgan droši izslēdz jebkādas citas aktivitātes, tādēļ tai vajadzētu īpaši gatavoties. iekārtot vidi, sarūpēt materiālus, pagatavot siļķi, saaicināt vēl kādus disciplīnas adeptus un meistarus; pēc tam arī rezervēt nākamo dienu pilnīgi brīvu, kad iet pirtī un pa pielijušām pļavām silā sēņot. |
|