|
19. Maijs 2008|07:46 |
vakarvakarā pametu hokejspēli pusratā un devāmies ar kvkznu skatīties teātri, kuru preventīvi bijām te mājās nozākājuši visos iespējamos epitetos, kurus noklausoties režisors un aktieru trupa droši varētu domāt par kiri-kiri, hari-kari vai abiem pamīšus. taču līdz teātrim netikām bet kļuvām par viena cita - tautas teātra galvenajiem protagonistiem. te arī ne režisors, ne dramaturgs nebija uzdevumu augstumos - viss sākās ar divu motorīnistu kritienu mūsu limuzīna virzienā, kad bijām parādījušies viņu galvenajā ceļā no blīvi pārparkota krustojuma, kas visā izrādes kontekstā arī bija sižeta kulminācija. parādījās it kā daži sarežģījumu aizmetņi, piemēram ātrie kādu laiku negribēja ierasties un kad ieradās, 2x nobraukāja gar mūsu ielas galu garām, meklēdami savainotos visur citur, tik ne tur, kur tie patiešām gulēja. savainotie uz eventuālajiem vaininiekiem nekliedz, nebija neviena rada, kas solītu atriebt līdz kuram tur augumam, tā arī skatītāji nesāka kliegt par ļaunajiem ārzemniekiem, bet drīzāk nāca klāt un izteica līdzjūtību un atvainojās par pašu nelāgo paradumu atstāt mašīnas kā pagadās. aizveda cietušos, noklausījās mūsu versiju, pierakstīja visus datus, izmērīja, nofotografēja, novāca ceļa vidū gulošo mopēdu, un mēs devāmies mājās, lai noskatītos vienu tur vecu filmu ar tomu krūzu un izlaktu pudeli spāņu vīna no dainu skapja otrā plaukta labās puses. |
|