|
7. Jun 2009|11:37 |
no transvestītu parādes atgriezāmies vakarnakt.
turpceļā apķērāmies, ka pa A1 uz ziemeļiem, šķiet, tāpat vien vizināšanās nolūkā vairs nebrauksim, tādējādi nākamā reize, kad šķērsosim roma nord barjeru būs šīszezonas pēdējā, bez muguras apsildes efekta. kad aiz tās vairs nepaliks nekas, tukša vieta. šoreiz vēl, saulei lecot, vērojām garām slīdošās rūrālās ainavas un zinājām, ka nupat atstātajā pilsētā vienā labi pazīstamā miteklī vēl cieši aizmigusi guļ wu, kurai nupat jau zvanīs modinātājs, un būs jātaisās uz eksāmeniem.
vakar, savukārt, ar kvkznu iznācām no dārziem, nolēmuši, ka nupat ir pēdējais moments taisīties uz mašīnu un braukt mājās, un uz krastmalas tiltiņa pie arsenāla iztēlojos to labi pazīstamo mirkli, kad naktī tumsā piestūrēsim pie garāžas. no kaimiņu patio puses smaržos ziedošs jasmīns, garāžas durvis vērsies ar lielu troksni, bet mūs būs pārņēmusi viena īpaši laba, tikai tur tajā puspagraba piebrauktuvē noķerama sajūta. joka pēc paeksperimentēju, vai šādu izjūtu vēl varu uzburt, mēģinot atminēties atgriešanos uz mūsu vecajām tireno ielas mājām. nē, tur viss ir cauri. un tāpat būs arī te, kur šobrīd ir mūsu vienīgās mājas; t.i., citu nav, bet kaut kad pavisam drīz būs. |
|