| disnejlenda |
16. Apr 2008|07:59 |
Jau biju paguvis sapīkt, ka tik te viena kolēga kapā apkārt pa kalniem un ārēm (tajā skaitā uz manu sirsnīgo Bari, par ko biju kļuvis teju greizs un sirdīgs), tak izskatās, ka man pašam tūliņ pat būs jāmauc uz Venēciju, un pēc tam, ak tu briesmas, uz Kataņu, no kurienes sāksies brīsmu pylns cjaļūjums uz Paļarmo (ca. tā to izrunā vietējie, esmu dzirdējis televīzijā).
par Venēciju atausa atmiņā stāsts par manam visnotaļ nenozīmīgajam kalibram neatbilstošu epifāniju, ko tur piedzīvoju pagājušajā vasarā. Reizi iepriekš vienā sakarā biju ticis iepazīstināts ar ACTV šefu. Toreiz fiksi nodarījām lietas, izcili papusdienojām kādā visai noslēptā šahtā netālu no Marka laukuma, izmijām šādas tādas uz lietu neatbilstošas frāzes, sniedzu savu skatījumu uz tikko ievēlētā LV prezidenta ievēlēšanas gaitu un rezultātu; lai nenāktos klaji gānīties, krietni pieklusināju savu retoriku, jāatzīst, arī itāliski runāju kādu nieku vājāk nekā tagad..
Un lūk, atgriežoties pie stāsta, man nu bija jābrauc uz Lido salu sagaidīt pie vienas viesnīcas trejas jaunkundzes, lai aizvestu viņas vakara pastaigā un kaut kur uzēst. pie
P.le Roma kā jau normāls pilsonis ielecu vaporeto, un sāku savu ca. 45 minūtes garo ceļu uz Lido, līdz pamanīju ka no kāda sēdekļa man līksmi māj viens no skata pazīstams vīrs. tas izrādījās tas pats šefs, kurš kā izrādās starplaikos vizinās nevis savā kanālu limuzīnā, kura ērtības izmantojām iepriekšējā venēcijas apmeklēšanas reizē, bet iejūk tautā, lai veiktu šādus tādus pārbraucienus pilsētā. Es piekāpju tuvāk, aprunājamies, kā klājas, kas nu kuram darāms - un šamais saka, klau, es te tagad braucu uz vienas izstādes atklāšanu, izlec kopā ar mani tepat nākamajā pieturā, un varēsi pēc savām jaunkundzēm piebraukt ar laivu.
un tā arī notiek. mēs izlecam laukā, pa to pašu pieturas platformu pārlienam sektorā, kas tautai liegts, un labais draugs sasvilpj savu laivu - pēc tam ar nelielu līkumu pa kanāliem, tiekam līdz galerijai, kurā notiek atklāšana (pie ieejas deg milzu lāpas, ieeja galerijā vienā sarkanā samtā), un es viens kā tāds oligarhs izlaidies pa salonu jau vizinos Lido virzienā. pa ceļam ar laivinieku vienojamies, kur viņš mūs pilsētā pēcāk izlaidīs laukā, (tak ne jau pie kādas vaporeto pieturas, bet pie fifīga tiltiņa iekšpilsētā Palazzo Grassi tuvumā) sarunājam, ka pa ceļam uzrīkosim nelielu bet ainavisku saitsīingu pa kanāliem un alla prossima.. tad zvans jaunkundzēm, ka ieradīšos ātrāk nekā sarunāts, ka viņas piestātnē droši var nākt laukā ātrāk. viņām tas liekas ok, jo neesot liela iekāriena lieki karāties viesnīcā, un tad piebraucu es - nu gočen kā baltā zirgā. laiva skaista, apdarināta ar dārgkoku panelīšiem, salons iztapsēts smalkiem audumiem, laivinieiks smaida žilbinošu zobu virteni no savas saulē pārbrūninātās sejas, vējš plivina matus, viļņi drastiski šļakstinās, pilsēta no privātas laivas izskatās vispār briljantiem kaisīta...
Oh un Ah. |
|