|
10. Jan 2009|12:19 |
vakardien sarunājoties, kaut kā paskumji bijām uzsākuši vilkt meldiņu. un pavisam nekontrolēti, bez kāda motīva vai vienkāršas gribas vispērējā ievirze kļuva arvien blīvāka un mērķtiecīgāka, līdz mēs diezgan inerti atcēlām plānu tā dēvētajā 'baltajā nedēļā', kas februārī wu tiek piešķirta skolā un kas pēdējos gados ir bijis par iemeslu arī mums paņemt nedēļu brīvu, doties uz kalniem.
fufufufufu, finger weg, tagad tikai neatgriezties pie ņaudēšanas šajā sakarā.
toties izlēmām aizblandīties uz kādu eurōpas galvaspilsētām vai pariņķot pa dienviditāliju ratos. skumji uzsāktais meldiņš pirmo opciju diezgan drīz izdzēsa (te arī wu atļāvās mūs pazemot sakot, ka nevēlas ar mums doties nedz uz madridi, ne londōnu), tad jau labāk braukt ellē. tam sekojoši nominējām divas opcijas - sicīlijas austrumkrastu vai apūliju.
vēl šorīt modos ar drūmām domām par vakardienas lēmumu un kādas pēdējās 20 savu murgu minūtes tiku pakļauts argumentu parādei, kādēļ mūsu vakardienas lēmums vītušam izkārnījumam rada. vārdu sakot pamodos sūdīgā noskņojumā. t.i., šāds noskaņojums mani rakturo jau ilgāku laiku, starp citu.
bet tad lietas pārtapa (MUTABOR!) mirklī, kad pēc drūmo nojausmu par draņķīgām un bezgala sabeigtām brīvdienām pārstāsta kvkznam apsēdos pie datora uzmest skeptisku aci šādiem tādiem praktiskiem apsvērumiem - nu, pieejamajām naktsmītnēm, tur, apmeklējamiem miestiem. lūk te, kā mēdz iekliegties griškovecs, настроение улучшилось. starp mazajiem patērētāja prieciņiem var minēt iespēju pa lēto apmesties uz kādām 5 naktīm 14.gadsimtā būvētas mājeles šaurajās palātās, kas iežmiegta līdzīgu mazmājiņu labirintā vienā niecīgā un nenozīmīgā ciematiņā starp leči un otranto. pēc tam tur varēs blandīties apkārt pa ļaužu pamestajiem piekrastes miestiem un vidienes (cik nu tur tās vidienes vispār ir) vīndarītavām, kuru tur tomēr netrūkst. tad vēl atcerējos, cik ļoti gardi mēs aizpērn pielikāmies vienās vakariņās taranto trattoriā del gesu. cik interesanta štelle ir baroks, un lečē akurāt tā ir pa pilnam; tad vēl iztēlojos, cik ļoti nesteidzīgi varētu iekārtot visas tās dienas, ko visdrīzāk tur patiešām arī pavadīsim. tīri vai ēst sagribējās.
visbeidzot, pastāv iespēja, ka wu tomēr brauks uz madridi - kopā ar savu spāņu cīņubiedri, kurai tur [pamat]mājas. mēs tad viņai no Martano varētu atsūtīt paburzītu un nospeķotu pastkarti ar p.s. - še bija ievīstīti mazi fritēti astoņkāji, paosti, ja netici. |
|