| duca di salaparuta |
4. Nov 2008|20:22 |
tātad šovakar bezceļā pār kaļķainajiem arumiem mūs pavadīs salapaturas hercogs ar stāstu par agalas zemēm, kopīraitotu 2001.gada rudenī, kas mūsu dainuskapī nonāca pagājušā gada nogalē sešu stobru formātā. konkrēti šis mums pauž, ka bez viņa, mūsu rīcībā ir palicis vairs tikai viens. tādēļ vēlams lūkot šo sabiedrību izbaudīt kārtīgi un mērķtiecīgi. kā minimums divi kakli ir tikuši aizdāvināti, pārējos divus esam patērējuši tepat mājās un tur ir kaut kāds joks, kādēļ šis priekšpēdējais tiek atvākots pavisam parastā otrdienas vakarā bez kāda diža iemesla (ja vien iemesls nav tas tur draudziņš, kas patlaban mīt cepeškrāsnī). šis vīns ir bez sulfītiem un nefiltrēts, un iepriekšējās divās reizēs ar to kaut kas līdz galam nebija kārtībā. vīns bija kļuvis neskaidrs un arī negaršoja neko labi.
t.i., kaut ko sagaršot protams varēja, bet kopumā ņemot šī etiķete zaudēja jebkādu pievilcību mūsu acīs un garlaikojās dainu skapī līdz šim vakaram. varbūt tie viņu korķi ir pie vainas. līdzīgā kārtā tie bija savilkušies vīna, un vīna robežas koši iekrāsojusies sniedzās teju līdz korķa pašai augšai. šoreiz vīna robeža pārāk augstu nekāpj, bet, nu pas'tīsimies, pas'tīsimies.
vēl viens iemesls, kādēļ tā atkal nonākusi dienas kārtībā, jo esam beidzot iegādājušies jaunu dekanteru tā vietā, kuru sačakarēja wu. dekanteri un glāzes mūsu mājās nāk un iet grabēdamas. šī tendence gan sarūk, kopš izlēmām traukus vairs nepirkt ikeā.
nupat viņu pārlēju dekanterā un te skats beidzot ir citādāks - nav pat nosēdumu, kas citkārt bijuši biezā slānī. korķis pēc savas pusstundas apžūšanas smaržo teju pēc mežrozīšu sīrupa. no cepeškrāsns smaržo teļa reakcija ar rozmarīnu. vīns bija ļoti gatavu ķiršu nokrāsā. tādu, kas jau teju pārgatavojušies, bet vēl ēdami un garšo tā, ka acis aizkrīt.
man te tagad akurāt sava stunda laika niekoties klabinot, kamēr cepeškrāsnī šmorējas teļa rullītis starp pākšu pupām un burkāniem (gluži kā svans starp germantiem), ar pāris rozmarīna zariem cieši pie sāniem. tikpat laika arī vīnam dekantēties.
Etnas vīni vispār ir koncepts, kas paceļas pavisam citā nozīmes līmenī tikai to ļaužu prātos, kas paši etnas pakājē pabijuši, bet vēl citā, kuriem kāds etnas pakājes vīndaris tos ir slavēdams lējis. (droši vien izklausās lecīgi, bet patiesi-patiesi,es te tagad kādam iztēlotam nn-am nenorādu mv-a stilā, ka tev nebūs etnas vārdu mutē ņemt, ja neesi bijis tik p.. pp. .priviliģēts). nu, labi, šī konkrētā etiķete atšķirībā no etnas enogastronoma slavētā vīna ir nopērkama enotēkās, dabūjama arī restorānos, pasūtāma internetā. hipermārketos gan vēl nav paldies dievam nonākusi, bet iespējams aprakstīto efektu dēļ. kā vēsta etiķetes otra puse, vīns tapis no sicīlijas pieticīgās porcijās nobriedinātām Merlot un Nerello Mascalese vīnogām, kas augušas un gatavinājušās Etnas pakājes, Alkantaras ielejas labajā pusē. Pēc tam vīns savas brīnišķīgās garšas kvalitātes iegūst, mītot vismaz 12 mēnešus ozolkoka mucās. izklausās normāli, ticami arīdzan.
starp citu, es tajā etnas pakājē nemaz neesmu bijis. ja vien apkārtni līdz katānijai, no kurienes etna ir saskatāma gluži kā eifeļa tornis parīzē - gandrīz no katra vairāk vai mazāk brīva placīša -, un līdz kurienei etnas lava ir plūdusi vairākas reizes, pēdējā no kurām apstājusies akurāt pie svētajai agatai veltītās bazilikas slieksnim. un tieši etnas dēļ katānijas patronese ir svētā agata, visu bada cietēju aizgādne, kas etnas izgājienu dēļ, ir bijis diezgan normāls lietu stāvoklis.
viss, teļš ir gatavs. pirmā glāze lai iet sausa par svēto agatu un viņas labi koptajiem etnas pakājes bada cietējiem.
|
|