| viskijs un politiskā pārliecība (sanlorenzo kvartāla bērni) |
2. Apr 2008|00:11 |
jaunie komunisti pēc IIPK boloņā kā tādu protestu piekopa viskija dzeršanu (ņemot vērā, ka sasodītie pilsoņi patērē vīnu un tam cieši blakus stāvošus dzērienus, turklāt, cik skumji un neinteresanti, tīri tikai ēdiena kontekstā, ne jau lai tā vienkārši uzšautu pa lampu)
u.eko, atceros lasījis, stāsta, kā komunisti, gadiem ritot savu klasisko sarkano johny walker pamazām nomainīja pret melno, savukārt nonākot pie politiskās varas, ļāva viskija zortēm vispār izkāpt ārpus starptautiskā mārketinga zīmju širpotrebiskajiem aplokiem.
runājot par mūsdienām, viss pagaidām nonācis pie tā, ka jaunu vēlēšanu priekšvakarā komunikatīvajā virsslāni atkal salīduši visvisādi tēli. dažāda paskata vīreļi klāsta savus uzskatus un kasās savā starpā, nevar vienoties par kopīgā saraksta nosaukumu, tad grafisko zīmi, pēc tam šķiras un katrs raksta savu programmu. starp tiem ir arī berdinoti (galvenais itāļu komunists).
rotko izstādes atklāšanā, atceros redzējis, visi drūzmējās pa palazzo delle esposizioni ēdnīcu, open colonna restorāna telpām. viesu bija ca. divreiz vairāk, nekā rīkotāji bija emitējuši ielūgumus un anotonello colonna plānojis, līdz ar to lai arī cik prasmīgi nebūtu oficianti, nobaudīt šī izcilnieka virtuves brīnumus dabūja tikai tie, kuri meta kaunu pie malas un ķērās zēnu stērbelēs. (mēs visai rezignēti sūcām samērā viduvēju vīnu). kā tāds izņēmums saēdās arī berdinoti. kājās stāvēja gan asv vēstnieks, gan rotko bērni, gan vēl šādi tādi superpuperviesi, kuri bija izpelnījušies ielūgumu. visi drūzmējās un centās saprast, kādā veidā noris pēcizstādes rauts, kam ielūgumā bija veltīta vesela rindklopa,
kamēr zāles dibenplānā rotājās ar baltu galdautu klāts vakarēdiena galds ar sudraba piederumiem. pie tā jēzus vietā nosēdās berdinoti, pie labās rokas - jaunava marija, kas, dies'dod, cerams nesen bija atgriezusies no kādām salām (jo ak vai viņai, ja viņa būtu kļuvusi tik brūna kādā solārijā). labi..., arī plastiskie ķrirugi bija viņai pāri nodarījuši, nabaga sirmgalvei. kā teica zinātāji, tā esot berdinoti sieva.
šī galda apkalpošanai tika norīkoti visgarākie no zēniem, kuri tikko izgājuši no virtuves paplātes pacēla augstu virs galvām, lai rijīgo negantnieku pūlis netiktu klāt. kā zināms, šīs zemes proletariāts nav diez ko augumā padevies.
sarīkojums tādējādi sita patiešām augstu vilni. vīns, tiesa, bija pieejams jebkurā laikā un jebkuros daudzumos.
pa to laiku, gan toreiz, gan patlaban, kādu pāris tūkstošu soļu attālumā, otrpus dzelzceļam, uzreiz aiz termini (uzsvars uz pirmo zilbi) centrālās stacijas, plešas sanlorenco - pilsētas rajons, kas savu nosaukumu ieguvis par godu te esošajai baznīcai. kā reiz rakstījis itāļu jauniešu rakstnieks, vietējo pionieru kustības aizsācējs Marčello Ardžilli (liels čipolīno autora džanni rodari draugs un domubiedrs), te dzīvo tikai godīgi cilvēki, īsti darbaļaudis. nav jau te nekā īpaša, ja nu vienīgi fakts, ka rajons ieskauj romas lielākos kapus un jo tuvāk kapiem, jo netrūkst dažādu uz nāves fenomenu profitējošu uzņēmēju (mordziņi, funebru agenzias un akmeņkaltuves). savukārt, jo tuvāk dzelzceļam pilsētas centra virzienā, jo nāves eņģelis kļūst frivolāks - gaisā zāles smaržu jūt vairāk par citām, dzertuves ar dejuplačiem arvien blīvāk nodrošina skaņu buferzonu baisajam klusumam, kas plūst no campo verbano ciprešu alejām. gandrīz pie paša mūra, aiz kura būtu jāsākas vēsturiskajam centram, bet patiesībā sākas čainatauna, ir krogs pigmalions. to tur autentiski chegevaras laikabiedri, visādi slaisti slaistās apkārt, kā arī jauni un naivi studentiņi, kas paņem galda vīna karafīti, paspēlē nedaudz šahu un ķeras pie manifestu kleibēšanas. viskijs, vecais labais sarkanais walkers, kā noskaidrojām, maksā 3 eur. glāze tiek pielieta līdz malām, t.i., vēl viesmīlīgāks bārmenis riskētu kļūt uzspēlēti izšķērdīgs, jo tad dzira būtu vienkārši jālej zemē. starp krogiem ir mazi buķiki, pie kuriem izkārti visdažādākie sirpjāmurotie karogi, pigmalions viņiem ir teju kā palīgtelpa.
uz berdinoti galda viskiju nemanīju, man šķiet, ka vīna šķirne arī bija atšķirīga.
vispār, arī marčello ardžilli sanlorenco kvartāla bērni itālijā nekad nav izdoti. tekstu savāca ļeņingradas izdevēji un publicēja tulkotu. pēc tam tulkojumu pārcēla arī latviski. mana itāļu valodas skolotāja, pēc tam, kad godājamā kontekstā pieminēju, ka ilgus gadus glabāju šķiltavas ar kurām iedevu uguni a.van varmerdamam, teica, ka kaut kad nesen, apciemojot draugus boloņā, pie universitātes esot saskrējusies ar u.eko. varen brangs vīrs esot. (un lai šo frāzi uzrakstītu, kam patiešām ir sakars ar manu nule pavadīto dienu, paskatiet vien, kāds ievads man bija vajadzīgs).
rīt ierodas krustmāte. nav gluži krusttēvs (kam te būtu neviennozīmīgāks skanējums), bet nu ņemsim par labu. krusttēvs starp citu jau sen ar to dieviņu, tā ka krustmāte pildīs arī viņa funkciju. viņa ir mācījusies rīgas franču licejā vienā klasē ar HD nelaiķa māti. vai tas vien ko nenozīmē. |
|