| via ostiense, niedrēs ieaugušais ceļš |
27. Jul 2006|12:41 |
skaistākais, kas man nāk prātā sakarā ar pasaules digitalizēšanos, ir tas, ka mūsdienās nav nepieciešamības rakstīt. paliek tikai brīvi izmantojama iespēja rediģēt tekstu. savējo un dajebkādu citu. noklabini vienreiz, un ar to jau arī ir gana. tālāk seko copy un paste brīnumainās.. ja nu kāda doma man šajās pēcpusdienā maz kaut kur aizķērusies.
es varu atzīties pats sev, ka taa kaa agraak, rakstiijis neesmu jau ilgi, līdz ar to arī pirksti kl`juvuši pajēli. sūds par klūdām, lai paliek tādas kādas ir. tb kādas radušās. kādas es tās esmu radījis. nabaga viāns. (principā, bija viņas domātas).
šodien kārtējo reizi nācās sev pasist pa plecu, apjēdzot, ka romā apmaldīties vairs nav īsti iespējams. ok, var zaudēt pāris minūtes, bet tā lai pakristu ielas malā ar galvu uz stūres, kuru rokas vairs neceļas stūrēt, taa vairs nē. šorīt mēs braucām no lidostas un improvizējām ar atpakalceļu. tieši tā- visi ceļi ved uz korķi romas pievārtē. brauc no kuras puses iekšā gribi - nāksies pāris klandestrīiem palūgt nemazg`at mūsu aizputējušos logus. pāris reizes rokas trauksies debesīs apbrīnojot romiešu spēju nesatricinātiem un bez baiļu atrasties satiksmē, kas sola drīzu nāvi jebkuram letiņam ar visām viņa pārvietošanās prasmēm. un tad vēl pāris lieliskas iespējas samīcīt dzelžus sev un tuvākajam. šodien tas bja sarkans punto, nomērķējies uz mūsu priekšējo labo spārnu (nezinu, aizmugurējie spārni arī mēdz būt, vai tos sauc kā citādi). luksaforā nedega ne sūda. un mums bija galvenais ceļš. tipa. kā parasti. |
|