| bērnība alhogōli |
30. Sep 2008|17:28 |
vienmēr, kad man kā ar bārdas nazi iegriež acī vārdu savienojums "voldemāra iela", pirmo spējo nepatiku allaž kompensē jaukas atmiņas no bērnības, kurā manam fāterim viens no labākajiem draugiem bija voldis. viņš viņu regulāri pieminēja, īpaši, kad vaļīgu mēli stāstīja visādus savus dažādu laiku blēņu stāstus. pat tik regulāri, ka mēs ar brāli mūsu mājās vienu zaķi pārdēvējām par voldi.
t.i., zaķi - mīksto rotaļlietu. voldis bija tāds vīriešu dzimtas zaķis ar cepuri uz vienas acs, un izskatījās mūždien ķitē. kas, tā retrospektīvi raugoties, vismaz aptuveni ieskicē, par kādu tēmu bija tēva stāsti un kādu lomu tajos spēlēja voldis.
te gan jāņem vērā fakts, ka zaķa volda ampluā līdz ar personvārda iegūšanu mūsu rotaļās faktiski nemainījās. viņš, kā ierasts arī iepriekš, turpināja meimurot, šļupstēt un koši kontrastēt uz pārējo kārtīgo rotaļlietu pifa, vavja un badaī (citiem vārdus vairs neatceros) pilsoniski remdenās sadzīves un ikdienas rituālu fona. taču, kas interesanti, pirms tam voldim bija ne mazāk mulsinošs nosaukums, proti, „ciemiņš”.
te pavisam lōģiski varētu padomāt, ka ciemiņi mūsmājās parasti bija pazīstami tikai tādā kā volža kondīcijā. tomēr tā nav. absolūtu atturībnieku no viņiem tur neviens nebija, bet tā, ka kāds nevarētu noturēties kājās, uzkrītoši grīļotos un plēstu kafijas servīzes (ka to darīja voldis, ticis mūsu nagos par komisko tēlu), īsti neatceros. bet varētu būt citādi – mamma allaž prata tā jauki atbildēt mūsu uzdotos jautājumus un visu mierīgi un mīļi paskaidrot, līdz ar to „ciemiņa” prototips visdrīzāk bija kādreiz uziets uz ielas, kā svešs onkulis, kurš, ciemos būdams, bišķiņ pa traku sadzēries šņabi, kas lōģiski tiek patērēts kategoriski tikai svētku reizēs, un nu nejēdz ar godu tikt mājās. t.i., tādu kapitālu deģenerātu pirmās imantas guļamnamos gandrīz nebija, un smagā dzērumā tika pamatā novēroti uzposti ciemiņi vai onkas ar jau zināmu reputāciju. daži no pēdējiem pat īpaši tika gaidīti, kad darba dienas beigās šamie atgriezīsies mājās, un izkāpuši 4.busa pieturā „imantas 7.līnija”, streipuļos garām pļaviņai, kurā parasti spēlējām futbolu. tādās r4eizēs viņi brida pie mums zālājā runāties, uzsist bumbu, tad pieprasīt, lai uzrunā uz tu, un vārdā. savukārt citas reizes ar vilšanos nācās konstatēt, ka tur, teiksim, voldis šodien skaidrā. šodien joku nebūs.
nu un fāters jau arī šad tad uzposās un gāja ciemos, lai pēc tam attiecīgā formātā tumšā naktī atgrieztos un, virtuvē vilkdams dūmu, stāstītu, kā ta gājis un ko kurš teicis. |
|