man ir otrādi, man vienmēr liekas, ka cilvēks ir apmaldījies un viņam tiešām vajag pakīdzēt, bet vienmēr izrādās, ka tas ir par jēzu.

reiz izlasīju rakstu, kas iepazīstināja ar "cilvēkiem mums līdzās" vai tamlīdzīgi. par savu dzīvi tur stāstīja arī kāds jehovietis, kas norādīja, ka viņam liela uzvara esot arī tad, ja garāmgājēji vispār uz viņu un viņa stendu paskatās, neesot obligāti jānāk klāt un jārunā. pieķēru sevi, ka kopš tā laika sāku apzināti uz viņiem neskatīties. un tagad es domāju, ka tas taču ir tik drausmīgi, kaut kāds pilnīgi nepamatots aizkaitinājums un kādā vispār sakarā, laikam tiešām mazliet Jēzus dzīvē nenāktu par ļaunu.

man vienreiz tieši iznāca noklausīties šādu sūdzību no naudas vācējiem (labdarībai), ka cilvēki “pat uz viņiem neskatās”.

man reiz agrīnā jaunībā bija akurāt tāds piedzīvojums, ka no rīta dodoties stopēt mani apstādināja neglītbrunču sieviešu pāris, kas skapēja bukletiņu ar jezu. es atteicos, stopēju, mani izlaida maršruta vidū un pēc apm. 2 min manā priekšā lielā ātrumā mašīnā ietriecās mocis (traumēti, bet dzīvi). es turpināju stopēt un mani paņēma pilns autobuss kristiešu, kas visu atlikušo ceļu dziedāja par jezu. tā arī nesapratu, ko man domāt.

ārprāts, pēc kaut kā tāda viens no ceļiem noteikti būtu bijis pašai uzvilkt brunčus un sākt izplatīt mācību.

mana glass-half-empty sirds to drīzāk nolasīja kā vēstījumu: 'I'm Jesus! In your face!!'