| Šaušana un trokšņi |
[5. Jan 2025|16:11] |
PAR ŠAUŠANU UN TĀS RADĪTAJIEM TROKŠŅIEM
Turpinot iesākto tēmu par mūsu tautas morālo un fizisko gatavošanos t.s. “X stundai”, nevar nepieminēt tādu nepatīkamu, bet diemžēl neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu kā šaujamieroči, to lietošana un arī radītais troksnis. Šaujampulveri izgatavot un lietot cilvēce iemācījās apmēram pirms 500 gadiem, tas tad ienesa sava veida revolūciju kara mākslā, aizstājot bultas ar skrotīm, lodēm un musketēm, bet metamos akmeņus – ar lielgabalu lodēm. Cita starpā vērts atzīmēt, ka tikai līdz ar šaujamieroču izgudrošanu cilvēks beidzot kļuva saimnieks dabā attiecībā pret meža zvēriem (kā plēsīgajiem, tā zālēdājiem), tie beidzot sāka cilvēku respektēt un atkāpties, redzot viņu tuvojamies, līdz tam bija otrādi – atkāpties nācās cilvēkam, tas atspoguļots daudzos vēsturiskos romānos, piemēram, Grīna “Zemes atjaunotājos”. Diemžēl, kā jau cilvēces vēsturē ierasts, jebkurš iznīcināšanas ierocis tiek pirmām kārtām vērsts pret saviem sugas brāļiem no citām ciltīm un zemēm, tikai tad pret dzīvniekiem. Protams, arī šaujamieroči nebija izņēmums. Laika gaitā tie nepārtraukti tika uzlaboti un modernizēti, valstīm un tautām aktīvi sacenšoties savā starpā, kuras ražotie stroķi būs precīzāki, iedarbīgāki un izturīgāki, bet vienlaikus arī vieglāki un vienkāršāki ekspluatācijā. Neapstrīdamos panākumus šai jomā ir guvuši vācieši, tas pats pasaulē slavenais Kalašņikova automāts faktiski ir vācu triecienšautenes StG-44 uzlabota kopija. Protams, nevar noliegt arī ASV un Izraēlas ieroču meistaru veikumus dažādu “elles mašīnu” radīšanā un uzlabošanā. Ieroču ražošana un tirdzniecība ir viens no ienesīgākajiem biznesa veidiem pasaulē, līdztekus naftas un gāzes ieguvei un eksportam.
Sorosītu organizācijas pēdējā laikā visā pasaulē ir uzsākušas aktīvu kampaņu (visvairāk tas manāms ASV) par ieroču tirdzniecības un nēsāšanas krasu ierobežošanu. Pamatojums tam ir it kā loģisks – pieaugot t.s. stihiskās šaušanas gadījumi skolās un augstskolās, kad ar dzīvi un līdzcilvēku attieksmi pret sevi neapmierināts cilvēciņš ienāk mācību iestādē un atklāj uguni pret saviem klases biedriem un skolotājiem, beigās nereti nogalinot arī pats sevi. Ieroču tirdzniecības ierobežošana it kā tādus gadījumus krasi samazināšot. Savukārt, saprātīgi domājošie ļaudis pamatoti aizrāda, ka radījums, kurš nolēmis izdarīt masu slepkavību, gan jau atradīs iespēju dabūt ieroci arī nelegālā ceļā, bet novērst šādas masu slepkavības vietās, kur pulcējas daudzi cilvēki, varētu ļoti elementāri – tiklīdz slepkava-maniaks izvelk no kabatas ieroci, pret viņu pašu uzreiz vismaz desmit ieroči tiek pavērsti, un uz katru izdarīto šāvienu viņš pats vismaz desmit šāvienus saņem pretī. Tādejādi jebkurš nojūdzies indivīds, kuram pašam vienatnē garlaicīgi doties uz elli un gribas paņemt sev līdzi pēc iespējas vairāk kolēģu, tiktu momentā neitralizēts bez policijas iejaukšanās, kuras, kā zināms, nekad nav tur, kur tā ir neatliekami nepieciešama. Starp citu, tieši tā būtu jārīkojas gadījumā (tādu gadījumu pasaulē kļūst arvien biežāk), kad ļaužu pārpilnā laukumā pēkšņi parādās islamista-terorista vadīta kravas automašīna, kas kā smagais tanks sāk šķaidīt un mīcīt apkārtesošos nevainīgos upurus. Lūk, tādā reizē pietiktu ar vienu vienīgu ar šaujamieroci (kaut vai parastāko pistoli) bruņotu cilvēku, kuram būtu elementārākās šaušanas prasmes un nedrebētu roka izšaut uz kabīnē sēdošo nelieti kādas 2-3 patronas, pēc kā visticamāk viņš nogāztos zemē, un terorakts ar to beigtos ar minimāliem upuriem. Diemžēl pieredze liecina, ka absolūtajā vairumā gadījumu tādās reizēs ļautiņi mūk, kur nu kurš, pretestību praktiski neviens neizrāda (vai nu nespēj, vai negrib to darīt), labi, ja vēl iedomājas steidzīgi piezvanīt policijai… Secinājums ir skaidrs – lai nenotiktu masveida terora akti, tauta tieši ir jāapbruņo, nevis jāatbruņo, kā to sludina sorosīti, protams, izņemot tos indivīdus, kuriem ir diagnosticētas garīga rakstura saslimšanas, tiem ieročus dot kategoriski nedrīkst.
Tātad, tas, par ko es tikko rakstīju, pilnā mērā ir attiecināms arī uz Latviju. Ir nožēlojami, ka mūsu skolās sporta nodarbībās parasti nodarbojas ar bezjēdzīgu bumbas dzenāšanu pa zāli vai laukumu, bet nemāca bērniem ne tuvcīņas paņēmienus, ne šaušanu. (Redzēsim, vai ko mainīs nesen ieviestās Dzimtenes aizsardzības nodarbības) Svarīgi arī atzīmēt, ka pēdējo var apgūt arī cilvēks ar gana nopietniem fiziskiem trūkumiem – piemēram, klibs vai slims ar sirdskaiti vai astmu. Tādi ļaudis nespēj, un viņiem arī nedrīkst būt skrējējiem vai cita veida vieglatlētiem, bet, ja viņiem ir ciešama redze un nedreb rokas, viņi var kļūt par gana labiem šāvējiem. Un, ja cilvēks zina, ka viņš diez vai dzīvē būs tik turīgs, ka varēs 24/7 režīmā sev algot bruņotu miesassargu (vai pat vairākus), tad šaušanas prasme viņam ļoti var noderēt, nereti pat izglābt dzīvību. Noziedzība pasaulē un Latvijā, tai skaitā, neiet mazumā, humānistu ieviestie uzlabotie dzīves apstākļi cietumos un nāves soda atcelšana to tikai stimulē un palielina. Par to, ka pastāv reāla iespēja, ka mūsu zemē varētu iebrukt ienaidnieks no Austošās Saules puses, es šobrīd vispār klusēju…Un, kā liecina pieredze Ukrainā, naivi būtu cerēt, ka viņiem drebēs rokas nogalināt neapbruņotus civiliedzīvotājus, redzams, ka viņi to dara ļoti intensīvi un ar sevišķi sadistisku baudu…
Līdz ar to, nonākam pie slēdziena, ka šaušanas apmācības būtu obligāti jāievieš skolās jau no 16 gadu vecuma. Dažs labs varbūt iebildīs, ka tā mēs apmācīsim arī tos skolēnus, kas nāk no Latvijai un Latviešiem naidīgām ģimenēm, kuri pie pirmās izdevības mums vārda tiešā nozīmē iešaus mugurā. Tā, protams, ir taisnība, šādu iespēju izslēgt nevar. Par to jāpateicas nacionālajiem spēkiem, kas ilgstoši cīnījās, lai Latviešu un cittautiešu skolas sapludinātu kopā, lai likvidētu starp tām visas atšķirības. Nu tas faktiski ir noticis. Ja tas tā nebūtu, varētu noteikt dažādas mācību programmas Latviešu un nelatviešu skolām, pēdējās varētu šaušanas apmācību arī neieviest. Tagad nu ir tā, kā ir, tāpēc mācības būs vienādas visiem gan garīga, gan fiziska rakstura nodarbēs. Atliek vienīgi krasi ierobežot tiesības iegādāties ieroci ļaudīm, par kuriem ir kaut mazākās aizdomas, ka tie vai viņu ģimenes locekļi simpatizē Hutina vatei, un nekavējoties reaģēt, ja pienāk ziņas, ka viņi ir iegādājušies šaujamieroci nelegāli…
Un tā nu mēs beigās nonākam pie šaujamieroču lietošanas blakusefektiem, proti, trokšņiem, ko rada šāvieni un sprādzieni. Šaujamieroču rašanās sākumposmā tiem nenoliedzami bija pozitīvs efekts, gadījumā, ja mednieks netrāpīja, piemēram, lācim, tad zvērs nereti nobijās no šāviena radītā skaļā trokšņa un laidās lapās, turpmāk cenšoties no divkājaiņiem izvairīties. Laika gaitā gan dzīvnieki ir evolucionējuši, zaļie humānisti medības arvien vairāk ierobežo, dažas sugas vispār nedrīkst medīt, citas tikai ierobežotā laikā un daudzumā, tāpēc to pārstāvjus iesaka aizbaidīt ar šaušanu gaisā un cita veida tamlīdzīgiem trokšņiem, bet – tavu nelaimi – zvēri pie tiem ir pieraduši, ne tuvu vairs nebaidās tā, kā pirms pārsimt gadiem. Jāsecina, ka meža kustoņi šajā jomā ir evolucionējuši – un diemžēl tas ir nācis mums, cilvēkiem, par sliktu.
Cita lieta ir mēs paši un mūsu mājkustoņi. Vēl pirms gadiem desmit praktiski nebija dzirdēts par gadījumiem, kad suns vai kaķis no salūta vai petardes šāviena radītā trokšņa ir tā nobijies, ka aizskrējis nezināmā virzienā un nav atrodams vairākas dienas. Nu par to runā nepārtraukti. Mājkustoņi kļuvuši gļēvāki un tizlāki? Vai varbūt sorosītu medijiem ir izdevīgi tā šo lietu pasniegt? Man pašam mājdzīvnieku nav, tāpēc grūti par to spriest… Viens gan ir skaidrs – salūti kā tādi sorospistajiem sākuši ļoti nepatikt. Sākotnēji viņi pieprasīja tos aizliegt t.s. kovid pandēmijas dēļ, lai neizraisītu cilvēku masveida pulcēšanos, vēlāk tos neieteica rīkot, lai nebaidītu nabaga ukraiņus, kas evakuējušies no karadarbības zonām (paši ukraiņi par to gan smejas vēderus turēdami, tas būtu analogi kā nerādīt ķirurgam asiņainus pārsējus, baidoties, ka viņš, tos ieraudzījis, kritīs ģībonī un nespēs veikt plānoto operāciju), tad izdomāja, ka tie krietni piesārņojot apkārtējo vidi (realitātē 100 salūti dienā neradīs tādu kaitējumu dabai kā viena stunda aktīvas karadarbības tai pašā Ukrainā), visbeidzot, pēdējais arguments ir tāds, ka tie nelietderīgi izšķērdē finanšu līdzekļus, ko pašvaldība varētu labāk izlietot, piemēram, trūkumcietēju atbalstam.
Jāatzīst, ka pēdējais arguments ir samērā pamatots, arī prokrievisko blogeru sižetos youtube bieži izskan tamlīdzīgas vaimanas – atkal uz to 18.Novembri šaus naudu gaisā, un cik gan izmaksā karaspēka parāžu organizēšana, cik degvielas izsvilina, bet pēc tam raud, ka nav naudas zālēm vēža slimniekiem…utt., utjp. Sekojot šādai loģikai, arī no Dziesmu svētku organizēšanas labāk būtu atteikties, šī izprieca taču ir tik dārga, tas nekas, ka dalībniekiem pašiem par uzstāšanos nemaksā, bet pasākums kā tāds kopumā kausē budžetu kā Saule sniegu pavasarī… No merkantilas mietpilsoņa loģikas viņiem neapšaubāmi ir taisnība, bet cilvēks nu reiz ir tāda būtne, kurai nepieciešama ne tikai miesas, bet arī gara barība, tai skaitā t.s. tonusa pacelšana, un, lūk, tādam nolūkam ir domāti gan Dziesmu svētki, gan dažāda veida parādes (praidus es šeit, protams, neiekļauju), gan arī salūti… Un pēdējiem ir arī vēl viena nozīmīga funkcija – cilvēku (t.sk., arī mazu bērnu un vecu cilvēku) pieradināšana pie kara trokšņiem. Nu nevarēs tāds gara tizlenis, kurš palecas gaisā, dzirdot nokrītam zemē no galda dakšiņu vai nazi, bet, sprāgstot plaukšķenei, vārda tiešā nozīmē pietaisa biksēs, aizstāvēt sevi un citus gadījumā, ja sāksies kaut kas līdzīgs tam (nedod Dievs, protams), kas patlaban notiek Ukrainā… Dzīve nav paradīze, negaidīti starpgadījumi tajā var notikt ik uz soļa, un mums jābūt tiem gataviem, nedrīkstam pie mazākā troksnīša sākt raustīties un krist panikā. Un arī mājdzīvniekus var un vajag pie tā pieradināt. Vēl pirms gadiem 100 neviena karadarbība nebija iedomājama bez zirgu piedalīšanās, kas būtu , ja pēc katra šāviena vai sprādziena šis lopiņš sāktu trakot un auļot nezināmā virzienā? Nekā tāda nebija, šos dzīvniekus pieradināja pie trokšņiem jau no mazotnes, līdzīgi rīkojās arī ar suņiem, kurus tāpat izmantoja karadarbībā, piemēram, mīnēšanā vai atmīnēšanā… Kas tad noticis ar mūsdienu zvēriņiem, par kādiem tizleņiem tie ir kļuvuši? Vai varbūt viņi sākuši līdzināties mums, viņu saimniekiem?
Lai katrs pats padomā atbildes uz šiem jautājumiem, es teikšu to, kas ir visiem normāliem ļaudīm zināms un skaidri saprotams – sorosītu banda nekad ne uz ko labu nemudinās un neko labu cilvēkiem neieteiks! Un, ja reiz viņi aicina salūtus Jaungadā un citos svētkos nerīkot, tad jādara tieši pretējo – jārīko tos !!! Naudas līdzekļi te nevar būt noteicošais faktors! Tā drīz izsecināsim, ka armiju kā tādu uzturēt vispār ir pārāk dārgi, labāk būtu no tās atteikties, bet te vietā būtu atcerēties izteicienu: “Kas žēlo naudu savas valsts armijai, tas drīz maksās vēl krietni lielāku summu svešas (okupācijas) armijas uzturēšanai!”. Paturam to prātā! Kā arī to, ka miesā un, it sevišķi, garā tizla tauta ir nenovēršami nolemta iznīcībai !!!
GARĀ UN MIESĀ STIPRU NĀCIJU VEIDO TĀS ĻAUDIS, KURIEM IR DIVAS IESPĒJAS – KĻŪT TĀDIEM VAI IZNĪKT !!! TREŠĀ CEĻA TE NAV !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
05.01.2025. Aivars Gedroics |
|
|