Pērkot Goran Goras pirmo īsto solo albūmu (neņemot vērā ieprieksējo EP izlaidumu „Two hands/Four songs”), gaidīju, ka tas būs kaut kas vēl neredzēts un nedzirdēts Latvijas mūzikas vēsturē. Un nekļūdījos. It kā būtu nopircis kartona vāciņā ievietotu baltu dimantu ar iegravētām pilsētu laika zonām uz tā. Tieši tas arī raksturo pašu kompaktdisku – uzraksts „Estimated” un piem. Melburnas vai Honkongas laiks. Vāka kabatiņā ievietotais buklets nemanāmi liecina par paša mākslinieka ceļojumiem, ierakstot šo albūmu. Un pirmais, kas ienāca prātā, to noklausoties, bija negaidīts izsaukums: „Neko nesapratu... Jānoklausās vēlreiz...”

Ja dziesma „Two hands” ir jau dzirdēta, piem. izlasē „100% svaigs” (un vēl mazliet arī „Kids and Figures”), tad pārējās ir kā milzīgs atklājums, pārdzīvojums un līdzi jutums. Katrs skaņdarbs ar savām mistiskajām, bet efektu pastiprinošajām ārpusskaņām (piem jautra dziedāšana kaut kur tālumā, balsu miksi, no ambient ņemtas nomierinošas skaņas, tarkšķi, skaņu mezglošanās un pat zirga zviedziens) pati par sevi ir kā kāds Latvijā vēl neredzēts mākslasdarbs, jo bez Jāņa Holšteina (Goran Gora) šeit neviens ko tādu nav uzdrošinājies darīt. Savu gaumi dziesmās, šķiet, var atrast gandrīz jebkurš muzikālas kvalitātes mīļotājs. Sākot ar kādām jaukām atmiņām par Bītlu mūzikas vārsmām(Swim, Robert, Swim) un īsti āfrikāniskām perkusijām (We Had to Learn), beidzot ar mūziku, kura noteikti patiktu manai vecmāmiņai, jo izklausās kā viņas jaunībā radīta krievu zaļumbaļļu častuška ar „Dzelzs Vilka” taustiņvīru (šeit, akordionistu) Kasparu Tobi kā Gorana labo roku (Poor Maria). Ja „JetLag” klausās pirmo reizi, tad visas izskaņas un ieskaņas ir tik perfekti samiksētas, ka pats albūms izklausās kā viens liels milzīgs skaņdarbs ar neskaitāmām pārejām un lieliskiem, Latvijas mērogiem nedzirdētiem tekstiem, un tikai otro reizi var mēģināt paskatīties celiņa laika skaitītāju un vēlāk iegaumēt, kur kas sākas un kur beidzas. Šeit lieliski pastrādājis ieraksta masterētājs Bjorns Hansels un vispār arī visa komanda, ar kuru Jānis ir saspēlējies un kura sasniedz tīri normāla kameransambļa apmērus. Pāris dziesmās Jānis kā piedziedātāju pieaicinājis arī Māru Upmani.

Iekš „JetLag” nav nevienas Goran Goras jau iepriekš populārās dziesmas, kas tika iekļautas „Two Hands/ Four songs”(Slow down un Fools in love), un tas pat ir apsveicami. Albūmā nav arī neviena īsta singla un vispār arī neviena supersingla formāta dziesmas, kura varētu izjaukt katras skaņdarba jaunatklājumu noskaņu, tātad, katra dziesma nekādi nav sliktāka par pārējām. Ja ņemam par piemēru The Killers ierakstu „Hot Fuss”, kura katra otrā bija izlaista kā singls, un visas pārējās to priekšā it kā zaudēja savu vērtību, tad šajā ziņā „JetLag” ir vinnētājs. Dziesmās var saskatīt arī daudzas skaņas no citiem ārzemju māksliniekiem, kā piemēram, Hosē Gonsalesa, Kings Of Convenience, Sufjana Stīvensa un citiem, bet Goranu nekādi nevar vainot, jo Jānis pats ir atzinis, ka ietekmējies tieši no viņiem. Taču, atzīšu, ka TĀDU albūmu tieši šādā dziesmu aranžējumā, stilā un (ne)kārtībā es neesmu redzējis, vēl pie tam tas ir tieši latvietis, kurš ko tādu ir paveicis. Un Viņš ir jāuzslavē arī tādēļ, ka vismaz mēģina sevi popularizēt ārpus Baltijas valstīm, kas arī ir latviešu mūziķiem un grupām neraksturīgi. Uzstāšanās mūzikas konferencē Teksasā, Ostinā jau vien bija liels panākums.

Ja ņemam vērā, ka Goran Gora savu karjeru sāka ar dziesmu radio SWH raidījumā „Pagrabs”, no kura uz Priekšnamu vai tālāk tiek tikai retais (vēl var izcelt grupu „Tumors”), tad viņa apņēmība un muzikālā kvalitāte ir vērā ņemama un novērtējama.Vienīgais, ko varu vēl pateikt, ir tas, ka Goran Goram vajadzētu būt mazliet pašpārliecinātākam, jo pāris dziesmās viss ir noretušēts līdz tādai pilnībai, ka viņa paša akustiskās ģitaras skaņu celiņš skan tik klusi un skumji, ka to gandrīz vai nevar dzirdēt. Nešaubos, ka visi durvis viņam ir atvērtas tāpat, bet, ja viņš vairāk izpaudīs savu lielisko ģitārspēles virtuozitāti (izceļu, lielisko), iespējams būs vēl iespaidīgāk nekā šis tā jau burvīgais ieraksts.

Albūmu piecu zvaigzņu skalā novērtēju ar, protams, piecām; ja ņemtu par piemēru Jāņa Žildes divpadsmit baļļu sistēmu, tad es dotu vienpadsmit – tas tā, uz vēl labāku nākotni.Albūms pilnīgi un galīgi ierakstāms Latvijas goda albūmu sarakstā, un viņam būs ļoti grūti to pašam pārspēt, ierakstot nākamo.