Pērkot
Goran Goras pirmo īsto solo albūmu (neņemot vērā ieprieksējo EP
izlaidumu „Two hands/Four songs”), gaidīju, ka tas būs
kaut kas vēl neredzēts un nedzirdēts Latvijas mūzikas vēsturē.
Un nekļūdījos. It kā būtu nopircis kartona vāciņā ievietotu
baltu dimantu ar iegravētām pilsētu laika zonām uz tā. Tieši
tas arī raksturo pašu kompaktdisku – uzraksts „Estimated” un
piem. Melburnas vai Honkongas laiks. Vāka kabatiņā ievietotais
buklets nemanāmi liecina par paša mākslinieka ceļojumiem,
ierakstot šo albūmu. Un pirmais, kas ienāca prātā, to
noklausoties, bija negaidīts izsaukums: „Neko nesapratu...
Jānoklausās vēlreiz...”
Ja
dziesma „Two hands” ir jau dzirdēta, piem. izlasē „100%
svaigs” (un vēl mazliet arī „Kids and Figures”), tad
pārējās ir kā milzīgs atklājums, pārdzīvojums un līdzi
jutums. Katrs skaņdarbs ar savām mistiskajām, bet efektu
pastiprinošajām ārpusskaņām (piem jautra dziedāšana kaut kur
tālumā, balsu miksi, no ambient ņemtas nomierinošas skaņas,
tarkšķi, skaņu mezglošanās un pat zirga zviedziens) pati par
sevi ir kā kāds Latvijā vēl neredzēts mākslasdarbs, jo bez Jāņa
Holšteina (Goran Gora) šeit neviens ko tādu nav uzdrošinājies
darīt. Savu gaumi dziesmās, šķiet, var atrast gandrīz jebkurš
muzikālas kvalitātes mīļotājs. Sākot ar kādām jaukām atmiņām
par Bītlu mūzikas vārsmām(Swim, Robert, Swim) un īsti
āfrikāniskām perkusijām (We Had to Learn), beidzot ar
mūziku, kura noteikti patiktu manai vecmāmiņai, jo izklausās kā
viņas jaunībā radīta krievu zaļumbaļļu častuška ar „Dzelzs
Vilka” taustiņvīru (šeit, akordionistu) Kasparu Tobi kā Gorana
labo roku (Poor Maria). Ja „JetLag” klausās pirmo reizi,
tad visas izskaņas un ieskaņas ir tik perfekti samiksētas, ka pats
albūms izklausās kā viens liels milzīgs skaņdarbs ar neskaitāmām
pārejām un lieliskiem, Latvijas mērogiem nedzirdētiem tekstiem,
un tikai otro reizi var mēģināt paskatīties celiņa laika
skaitītāju un vēlāk iegaumēt, kur kas sākas un kur beidzas.
Šeit lieliski pastrādājis ieraksta masterētājs Bjorns Hansels un
vispār arī visa komanda, ar kuru Jānis ir saspēlējies un kura
sasniedz tīri normāla kameransambļa apmērus. Pāris dziesmās
Jānis kā piedziedātāju pieaicinājis arī Māru Upmani.
Iekš
„JetLag” nav nevienas Goran Goras jau iepriekš populārās
dziesmas, kas tika iekļautas „Two Hands/ Four songs”(Slow
down un Fools in love), un tas pat ir apsveicami. Albūmā
nav arī neviena īsta singla un vispār arī neviena supersingla
formāta dziesmas, kura varētu izjaukt katras skaņdarba
jaunatklājumu noskaņu, tātad, katra dziesma nekādi nav sliktāka
par pārējām. Ja ņemam par piemēru The Killers ierakstu
„Hot Fuss”, kura katra otrā bija izlaista kā singls, un
visas pārējās to priekšā it kā zaudēja savu vērtību, tad
šajā ziņā „JetLag” ir vinnētājs. Dziesmās var saskatīt
arī daudzas skaņas no citiem ārzemju māksliniekiem, kā piemēram,
Hosē Gonsalesa, Kings Of Convenience, Sufjana Stīvensa un citiem,
bet Goranu nekādi nevar vainot, jo Jānis pats ir atzinis, ka
ietekmējies tieši no viņiem. Taču, atzīšu, ka TĀDU albūmu
tieši šādā dziesmu aranžējumā, stilā un (ne)kārtībā es
neesmu redzējis, vēl pie tam tas ir tieši latvietis, kurš ko tādu
ir paveicis. Un Viņš ir jāuzslavē arī tādēļ, ka vismaz mēģina
sevi popularizēt ārpus Baltijas valstīm, kas arī ir latviešu
mūziķiem un grupām neraksturīgi. Uzstāšanās mūzikas
konferencē Teksasā, Ostinā jau vien bija liels panākums.
Ja
ņemam vērā, ka Goran Gora savu karjeru sāka ar dziesmu radio SWH
raidījumā „Pagrabs”, no kura uz Priekšnamu vai tālāk tiek
tikai retais (vēl var izcelt grupu „Tumors”), tad viņa
apņēmība un muzikālā kvalitāte ir vērā ņemama un
novērtējama.Vienīgais, ko varu vēl pateikt, ir tas, ka Goran
Goram vajadzētu būt mazliet pašpārliecinātākam, jo pāris
dziesmās viss ir noretušēts līdz tādai pilnībai, ka viņa paša
akustiskās ģitaras skaņu celiņš skan tik klusi un skumji, ka to
gandrīz vai nevar dzirdēt. Nešaubos, ka visi durvis viņam ir
atvērtas tāpat, bet, ja viņš vairāk izpaudīs savu lielisko
ģitārspēles virtuozitāti (izceļu, lielisko), iespējams būs vēl
iespaidīgāk nekā šis tā jau burvīgais ieraksts.
Albūmu
piecu zvaigzņu skalā novērtēju ar, protams, piecām; ja ņemtu
par piemēru Jāņa Žildes divpadsmit baļļu sistēmu, tad es dotu
vienpadsmit – tas tā, uz vēl labāku nākotni.Albūms pilnīgi un
galīgi ierakstāms Latvijas goda albūmu sarakstā, un viņam būs
ļoti grūti to pašam pārspēt, ierakstot nākamo. |