*

šogad pirmo reizi dzīve sakrita tā, ka sanāca aizbraukt uz Saucēju organizēto pavasara rotāšanu Boļānos un tas bija epikšit. es jau esmu iepriekš rakstījusi, ka rotāšanas dziesmas ir manas mīļākās - jo var izkaukties, daudzbalsīgas un skābas (man īpaši patīk tās, kurās ir skābās disonanses), bet dziedāt viņas vidē, kurā tās dzimušas - Sēlijā, pavasarī, kad lapas vēl līdz galam nedaplaukušās, pakalnos ar tālām atbalsīm, atskaņām un savādu akustiku, spirgtā un viegli miklā gaisā ir kaut kāds brīnums. uz viena pakalna Saucēju bars - viņas ir laba ieeļļota mašīna - skaidras, asas, perfektas balsis, kas visu nones kā taifūns, uz otra pakalna mēs - gandrīz visas Līgas, trešajā - vēl dažas dziedātājas un balsis, kas veļas pār kokiem, krūmiem, ēkām, ezeru un pakalniem, neticami skaļi un skaidri un jaudīgi.
vienu brīdi dziedot sajutos pilnīgā kontekstā (tas ir precīzākais vārds, ko varu iedomāties tās sajūtas aprakstīšanai). protams, ilūzija - jo es neesmu jauna sēliete, kas kopā ar draudzenēm pavasara vakarā pēc visiem garajiem dienas darbiem izrāda čaļiem savu balsi. bet tā būšanas kontekstā sajūta bija ļoti liela, skaista un maģiska.

un dzeguzes, lakstīgala, gaiļpieši, gulbji.

p.s. neliels infovideo par rotāšanu Boļānos no aizpērnā gada