*

Lūdzu, nodziedi mani - es lūdzu. Es skatījos acīs, bet acu nebija. Tikai lēni mākoņi laiski slīdēja gar horizontu. Nodziedi mani, jo citādi es neesmu. Vien tur augšā, virs smagi melniem padebešiem, mūžam riņķo milzīgas, sniegbaltas svīres. Vienmēr aizmigušas un vienmēr kliedzienā pavērtiem knābjiem. Reiz, kad būs pagājusi puse no mūžības, putni pamodīsies. Acis atvērsies, knābji aizvērsies un iestāsies klusums. Tad būs par vēlu, tad mēs būsim nokavējuši. Mēs būsim beigušies.

Tikai putni, saules apmirdzēti, turpinās lidot. Pilnīgā klusumā, skatoties bezgalībā.