*

pēdējās divas pēcpusdienas nodarbojos ar ātru pārvietošanos zirga mugurā. vakardien bija ritīgs tesiens - debešķīgi auļi pa pļavu. abi bijām noilgojušies pēc kārtīgas izskriešanās. kādu gabalu vispār likās, ka zirgs neatsperas pret zemi, bet pret smilgu galiem un līdznācēji palika tāltālu aizmugurē. patiesību sakot, es uz brīdi par viņiem vispār aizmirsu, jo bijām tikai es un zirgs un bezgalīgas brīvības sajūta. šodien atgriezāmies pļavā vēlreiz, bet zirgs jau vakar bija lielumu noskrējis, tāpēc vienkārši jauki un ātri palēkšojām pa pļavu, kamēr izskrējās kompanjons. un man, protams, ir vislabākais zirgs pasaulē. ļoti, ļoti priecē, ka viņš top aizvien atvērtāks. man kļūst arvien vieglāk un skaidrāk nolasīt viņa sajūtas un šķiet arī viņš daudz labāk un ar lielāku uzticēšanos uztver manas domas. mīļš ļoti.
p.s. abās reizēs no pļavas izcēlām stirnu.

tizls un kratīgs videjo ar šodienas paskrējienu un zirdziņiem ganos - skatīt