*

šodien bija tāds ārkārtīgi rets gadījums - tika apsegloti visi pieci staļļa zirgi un visi kopā devāmies nepilnu divu stundu garā pastaigā pa Botānisko dārzu. man sen jau gribējās iziet apvidū un diena bi tam ideāla, kad vēl sāka debesu zilums nākt vaļā un saulīte izlīda - vispār pilnīga pasaka.
uz lēkšiem bišķi baidījos, ka aizies nevaldāma bizošana, bet visi kaukā jauki savācās un klausīja un viss bija baigi, baigi forši.

Upene pēdējās reizes kaukā pastiprināti lien mīļoties. krāmē galvu uz pleca, knibinās un berzējas gar mani. nujā, man viņa ļoti, ļoti patīk, kaut vai tāpēc, ka es viņai pilnībā uzticos. arī tad, ja viņa teš un izliekas nevaldāmi neapstādināma, es viņai turpinu uzticēties. ar citiem man pagaidām tā nesanāk, bet tur manliekas vaina manā pašpārliecinātības trūkumā. nav gan arī gluži tā, ka man būtu mērķis tikt galā ar pašiem trakākajiem un ātrākajiem un nervozākajiem zirgiem. tas, ko man gribas ir tāda mierīga, priecīga un sirsnīga kopābūšana.