kad bija noskaidrojies, ka veltīgi sēžam pārkarsušajā galvaspilsētā gaidot gruz.trad.kult.fest., jo tas sāksies tikai pēc nedēļas nolēmām doties uz Zestafoni. pati par sevi tā vieta nav ne ar ko īpaši ievērojama, bet ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
fanija mums bija iedevusi kontaktus (un paciņu) kādam brīnišķīgam gruzīnu pārim, pie kuriem gribējām paviesoties un pārnakšņot, lai tāļāk mēģinātu nokļūt leģendārajā Svanetijā.
brauciens negribēja sākties diezko raiti, jo bijām izlēmuši pārmaiņas pēc braukt ar vilcienu. centrālā stacija viņiem nesen uzbliezta nenormāli rietumnieciska, nu kaukas no Origo sērijas, kad stacija ir milzīgs lielveikals (nebija gan vēl pabeigts), bet tai pašā laikā viss ļoti gruzīnisks. visvairāk jau nu rinda, kurā Kārlis pavadīja apaļu stundu. viņi, redz, nestāv taisnā kārtīgā rindā, bet tādos mazos pūlīšos pie kases. un ik pa laikam kāds nemanāmi no sāniem pielien Tev priekšā. kad stunda bija pavadīta pērkot biļeti, vēl stunda bija jāpavada līdz vilcienam un vēl 3 stundas iekšā tajā. a vilcieni viņiem krutāki nekā mums. nu tādi jauni un kosmiski un ērti. maksā dārgāk nekā maršrutkas (vilciens 13 Lari, maršrutka apmēram uz pusi lētāk).
nobraucām Zestafoni, ar nelielu aizķeršanos atradām mūsu galamērķi un tad sākās lielā, gruzīniskā ēšana un dzeršana. pāris, pie kuriem viesojāmies, Juza un Gulo ir Abhāzijas bēgļi, mitinās ne visai labiekārtotā kopmītņu tipa ēkā, bet par spīti tam visam ir ļoti, ļoti silti un dzīvespriecīgi ļaudis. turpat dzīvo arī viņu pieaugušie dēli (nu tā ap čeēsmit, precīzi nepateikšu) ar ģimenēm. tā nu visu vakaru pavadījām ēdot, dzerot un runājoties. ļoti interesanti, ka nevienā vietā, gan Gruzijā, gan Armēnijā, kur viesojāmies un teicām, ka esam veģetārieši, gaļa vispār netika celta galdā - ko neēd viesis, to nebauda arī mājas saimnieks. tas likās, baigi, baigi kruta, jo īpaši tāpēc, ka vidējais gruzīns un vidējais armēnis ir ļoti izteikti gaļēdāji. par mūsu veģetārismu viņi brīnījās gan, bet nebija tā kā bieži LV, kad mēģina tomēr kaut ko iešķiebt no gaļas produktiem.
tā pavēlāk vakarā pēkšņi vakarēšanu pārtrauca divas valdonīgas gruzīnu sievietes -fanija radinieces, kuras nezinkādā veidā bija uzzinājušas, ka pie Juzas un Gulo viesojas cilvēki ar fanija rekomendāciju un par katru cenu gribēja mūs savākt sev. bet mēs, tai brīdī bijām izdzēruši jau katrs pa litram brīnumgardā Juzas mājas vīna, braši turējāmies pretī un palikām tomēr pie jau iepazītajiem jaukajiem cilvēkiem. tai vakarā dabūjām arī pirmo Gruzijas lietusgāzi.
te Tbilisi centrālā stacija. es garlaikojos kamēr Kārlis stundu stāv rindā
Zestafoni
brīnišķīgi siltā Gulo. viņa šausmīgi skaisti izskatās, kad smaida savu jauko smaidu, bet te viņa mazliet sakautrējās
virtuve Abhāzijas bēgļu namā Zestafoni
nākamās dienas plāns bija tāds - atstāt mantas pie Juzas un Gulo, aizbraukt eckursijā uz Kutaisi (otra lielākā Gruzijas pilsēta), atbraukt atpakaļ un satikt Romu un Veru, kas pa to laiku būs atbraukši no Tbilisi, pārnakšņot pie viņu drauga Zestafoni un nākamai dienā doties vai nu uz jūru vai Svanetiju. tomēr, kamēr bijām Kutaisi, Roma atsūtīja ziņu, ka netiek šodien no darba, tāpēc Kutaisi ne visai cītīgi izpētījuši braucām atpakaļ uz Zestafoni, iepusdienojām lielisku veģetāro plovu ar sēnēm, savācām mantas un gājām ķert maršrutku uz Zugdidi, kas (izņemot Tbilisi) ir vienīgā vieta, no kurienes iespējams nokļūt Svanetijā.
Kutaisi
gruzīniem ir tāda diezgan vājprātīga tradīcija - kad augstskolās notiek eksāmeni, visa ģimene dodas sēdēt ārpus mācību iestādes un gaidīt savu atvasi ar rezultātiem. Vera stāstīja, ka tā esot vesela industrija, jo uz eksāmenu laiku pie universitātēm sarodoties visādi ūdens un našķu tirgotāji, kā arī dežūrējot ātrā palīdzība, jo nereti kādam pavecākam radiniekam no karstuma un uztraukumiem paliekot slikti ar sirdi. te, lūk, var mazliet redzēt, kā tas izskatās
nofraktējām taksi pa 20 Lari (normāla cena tomēr esot 12-15) un braucām uz Gelati monastīru. tā ir šausmīgi svēta vieta, ilgu laiku bijis liels reliģiskais un kultūras centrs. Gelati akadēmijas dēļ, kas tur atradās, viduslaiku hronikās saukta par jauno hellādu un vēl arī par otro Jeruzālemi. tas, ko mēs tur jutām bija pārpasaulīgs miers, kurš piemetās tiklīdz iegājām pa kompleksa vārtiem. tā miera dēļ vispār negribējās iet prom no turienes. baznīca arī ļoti skaista
pēc tam atgriezāmies Kutaisi un atkal pa 20 Lariem gribējām braukt uz Sataplia alām, kas atrodas Sataplia kalnā un esot nenormāli skaisti un reti veidojumi. diemžēl, kad bijām jau aizbraukuši gandrīz līdz pašām alām, mūs apstādināja dabas parka patruļa un pateica, ka objekts ir slēgts, ka tur notiek kaukāda rekonstrukcija un iet skatīties nekādi nevar. tā mēs izmetuši jau 20 Larus vējā, piekritām taksta piedāvājumam par + 5 Lari aizbraukt līdz Bagrati (tur principā var mierīgi ar kājām no Kutaisi centra aiziet, bet mēs bijām sapīkuši un tā). Bagrati ir liela katedrāle kalna galā vecajā Kutaisi daļā. tā gan ir tikusi daļēji sagrauta 17. gadsimtā un stāv bez kupola un jumta. protams, kad bijām nokļuvuši līdz turienei, izrādījās, ka arī tur notiek rekonstrakšns, ka katedrālei ir apkārt sēta un iekšā tikt nevar. vispār visa Kutaisi likās, kā tāda liela stroika.
tālāk, nu jau ar sajūtu par vējā izmestiem 25 Lariem, pasēdējām parciņā, paēdām daudzus saldējumus un braucām atpakaļ uz Zestafoni.
kad bijām paēduši augstākminēto Gulo plovu, gājām meklēt maršrutku uz Zugdidi. izrādījās, ka viņa ir jāķer, jo brauc cauri Zestafoni no Tbilisi. tā kā gruzīnu alfabētu neprotam tas nebija visai viegls uzdevums. beigās viena maršrutka, ko apstādinājām teicās, ka nebraucot uz Zugdidi, bet lai tik mēs kāpjot iekšā un viss būšot labi. mēs arī ļāvāmies apvārdoties. izrādījās, ka šī maršrutka brauc uz pilsētu netālu no Zugdidi un vienā brīdī šoferis apdzina citu maršrutku, apstādināja un pārsēdināja mūs tajā, jo tā akurāt brauca uz mums nepieciešamo destināciju.
kautkur biju lasījusi, ka Zugdidi ir kriminālākā Gruzijas pilsēta (vispār noziedzības līmenis Gruzijā ir ļoti, ļoti zems. es tur jutos daudz drošāk un mājīgāk, nekā, piemēram Itālijā), bet biju par to aizmirsusi. izkāpām no maršrutkas, bija jau vakars, tāpēc vajadzēja atrast kautkādu vietu kur pārnakšņot. redzējām ka vīru pulciņš satupis uz apmalītes un tērzē. Kārlis gan pamanīja ka dažiem no viņiem pie jostām ir ieroči (pārējās drānas civilās), bet es netālu ieraudzīju kaukādu patruļmašīnu un nospriedu, ka gan jau viņi no tās (laikam jau tomēr nebija). piegājām pulciņam un jautājām vai nezina, kur dabūt lētas naktsmājas, šie teica, ka nezinot gan, bet tad viens no viņiem iedomājās par kautkādu sievieti un teica, ka pavadīšot mūs. tad nu mēs gājām un līdzi nāca gandrīz viss tas bars. aizveda viņi mūs pie kautkādas nekustamo īpašumu aģentes, kas neko baigi lētu mums piedāvāt nevarēja. a tie atvadoties noteica, lai mēs turoties vienmēr vietās, kur daudz cilvēku apkārt. kad Kārlis vaicāja vai te bīstami, viņi tik nosmējās ka nē, nē, ka tas tik ieteikums drošības labad.
tāļāk prasījām pāris taksistiem, bet tie neko prātīgāku par pilsētas galveno hoteli (dārgs) ieteikt nezināja. tad Kārlis atcerējās, ka vajag samainīt sīkāk naudu (viņiem baigi nepatīk lielas naudas zīmes, pārsvarā arī veikalos nemaina nemaz) un mēs iegājām valūtas maiņas punktā. Kārlis joka pēc paprasīja vai naudas mijējs nezina kādu lētu vietiņu, kas rezultējās ar to, ka vīrs aizslēdza savu kantori, iesēdināja mūs busā un aizveda mūs uz 10 min kājāmgājiena attālumā esošo bazāru. tā vidū, ļoti jocīgā ēkā tikām pie necerēti labas istabiņas pa 20 Lari. necerēti tāpēc, ka tur bija arī atsevišķa tualete un duša klāt (tiesa gan nevisai labā stāvoklī). beigās izrādījās, ka tā ir publiskā pirts un 9os no rīta mūsu labierīcībām ir jātop atslēgtām cilvēkiem, kuri nāk uz baņu. diezko ilgāk mēs ar nebūtu varējuši tur nogulēt, jo mūs pamodināja vājprātīgi cūku kviecieni - kad gājām ārā redzējām tur busu, no kura aiz kājām krāmē ārā daudz dzīvus sivēntiņus
Zugdidi
te tā mūsu istabiņa, bildē gan izskatās labāk nekā bija īstenībā, bet enīvei bija necerēti labi
a tā vispār Zugdidi asociējās ar Jūrmalu (līdz jūrai gan tur 30 km) un Jauno Vilni. tāda gara galvenā iela ar kokiem un prominādi pa vidu. un vakarā bija pilns ar cilvēkiem un skanēja drausmīgi skaļa krievu estrādes mūzika.
tālāk būs par piedzīvojumiem skaistajā Svanetijā
fanija mums bija iedevusi kontaktus (un paciņu) kādam brīnišķīgam gruzīnu pārim, pie kuriem gribējām paviesoties un pārnakšņot, lai tāļāk mēģinātu nokļūt leģendārajā Svanetijā.brauciens negribēja sākties diezko raiti, jo bijām izlēmuši pārmaiņas pēc braukt ar vilcienu. centrālā stacija viņiem nesen uzbliezta nenormāli rietumnieciska, nu kaukas no Origo sērijas, kad stacija ir milzīgs lielveikals (nebija gan vēl pabeigts), bet tai pašā laikā viss ļoti gruzīnisks. visvairāk jau nu rinda, kurā Kārlis pavadīja apaļu stundu. viņi, redz, nestāv taisnā kārtīgā rindā, bet tādos mazos pūlīšos pie kases. un ik pa laikam kāds nemanāmi no sāniem pielien Tev priekšā. kad stunda bija pavadīta pērkot biļeti, vēl stunda bija jāpavada līdz vilcienam un vēl 3 stundas iekšā tajā. a vilcieni viņiem krutāki nekā mums. nu tādi jauni un kosmiski un ērti. maksā dārgāk nekā maršrutkas (vilciens 13 Lari, maršrutka apmēram uz pusi lētāk).
nobraucām Zestafoni, ar nelielu aizķeršanos atradām mūsu galamērķi un tad sākās lielā, gruzīniskā ēšana un dzeršana. pāris, pie kuriem viesojāmies, Juza un Gulo ir Abhāzijas bēgļi, mitinās ne visai labiekārtotā kopmītņu tipa ēkā, bet par spīti tam visam ir ļoti, ļoti silti un dzīvespriecīgi ļaudis. turpat dzīvo arī viņu pieaugušie dēli (nu tā ap čeēsmit, precīzi nepateikšu) ar ģimenēm. tā nu visu vakaru pavadījām ēdot, dzerot un runājoties. ļoti interesanti, ka nevienā vietā, gan Gruzijā, gan Armēnijā, kur viesojāmies un teicām, ka esam veģetārieši, gaļa vispār netika celta galdā - ko neēd viesis, to nebauda arī mājas saimnieks. tas likās, baigi, baigi kruta, jo īpaši tāpēc, ka vidējais gruzīns un vidējais armēnis ir ļoti izteikti gaļēdāji. par mūsu veģetārismu viņi brīnījās gan, bet nebija tā kā bieži LV, kad mēģina tomēr kaut ko iešķiebt no gaļas produktiem.
tā pavēlāk vakarā pēkšņi vakarēšanu pārtrauca divas valdonīgas gruzīnu sievietes -
fanija radinieces, kuras nezinkādā veidā bija uzzinājušas, ka pie Juzas un Gulo viesojas cilvēki ar fanija rekomendāciju un par katru cenu gribēja mūs savākt sev. bet mēs, tai brīdī bijām izdzēruši jau katrs pa litram brīnumgardā Juzas mājas vīna, braši turējāmies pretī un palikām tomēr pie jau iepazītajiem jaukajiem cilvēkiem. tai vakarā dabūjām arī pirmo Gruzijas lietusgāzi.te Tbilisi centrālā stacija. es garlaikojos kamēr Kārlis stundu stāv rindā
Zestafoni
brīnišķīgi siltā Gulo. viņa šausmīgi skaisti izskatās, kad smaida savu jauko smaidu, bet te viņa mazliet sakautrējās
virtuve Abhāzijas bēgļu namā Zestafoni
nākamās dienas plāns bija tāds - atstāt mantas pie Juzas un Gulo, aizbraukt eckursijā uz Kutaisi (otra lielākā Gruzijas pilsēta), atbraukt atpakaļ un satikt Romu un Veru, kas pa to laiku būs atbraukši no Tbilisi, pārnakšņot pie viņu drauga Zestafoni un nākamai dienā doties vai nu uz jūru vai Svanetiju. tomēr, kamēr bijām Kutaisi, Roma atsūtīja ziņu, ka netiek šodien no darba, tāpēc Kutaisi ne visai cītīgi izpētījuši braucām atpakaļ uz Zestafoni, iepusdienojām lielisku veģetāro plovu ar sēnēm, savācām mantas un gājām ķert maršrutku uz Zugdidi, kas (izņemot Tbilisi) ir vienīgā vieta, no kurienes iespējams nokļūt Svanetijā.
Kutaisi
gruzīniem ir tāda diezgan vājprātīga tradīcija - kad augstskolās notiek eksāmeni, visa ģimene dodas sēdēt ārpus mācību iestādes un gaidīt savu atvasi ar rezultātiem. Vera stāstīja, ka tā esot vesela industrija, jo uz eksāmenu laiku pie universitātēm sarodoties visādi ūdens un našķu tirgotāji, kā arī dežūrējot ātrā palīdzība, jo nereti kādam pavecākam radiniekam no karstuma un uztraukumiem paliekot slikti ar sirdi. te, lūk, var mazliet redzēt, kā tas izskatās
nofraktējām taksi pa 20 Lari (normāla cena tomēr esot 12-15) un braucām uz Gelati monastīru. tā ir šausmīgi svēta vieta, ilgu laiku bijis liels reliģiskais un kultūras centrs. Gelati akadēmijas dēļ, kas tur atradās, viduslaiku hronikās saukta par jauno hellādu un vēl arī par otro Jeruzālemi. tas, ko mēs tur jutām bija pārpasaulīgs miers, kurš piemetās tiklīdz iegājām pa kompleksa vārtiem. tā miera dēļ vispār negribējās iet prom no turienes. baznīca arī ļoti skaista
pēc tam atgriezāmies Kutaisi un atkal pa 20 Lariem gribējām braukt uz Sataplia alām, kas atrodas Sataplia kalnā un esot nenormāli skaisti un reti veidojumi. diemžēl, kad bijām jau aizbraukuši gandrīz līdz pašām alām, mūs apstādināja dabas parka patruļa un pateica, ka objekts ir slēgts, ka tur notiek kaukāda rekonstrukcija un iet skatīties nekādi nevar. tā mēs izmetuši jau 20 Larus vējā, piekritām taksta piedāvājumam par + 5 Lari aizbraukt līdz Bagrati (tur principā var mierīgi ar kājām no Kutaisi centra aiziet, bet mēs bijām sapīkuši un tā). Bagrati ir liela katedrāle kalna galā vecajā Kutaisi daļā. tā gan ir tikusi daļēji sagrauta 17. gadsimtā un stāv bez kupola un jumta. protams, kad bijām nokļuvuši līdz turienei, izrādījās, ka arī tur notiek rekonstrakšns, ka katedrālei ir apkārt sēta un iekšā tikt nevar. vispār visa Kutaisi likās, kā tāda liela stroika.
tālāk, nu jau ar sajūtu par vējā izmestiem 25 Lariem, pasēdējām parciņā, paēdām daudzus saldējumus un braucām atpakaļ uz Zestafoni.
kad bijām paēduši augstākminēto Gulo plovu, gājām meklēt maršrutku uz Zugdidi. izrādījās, ka viņa ir jāķer, jo brauc cauri Zestafoni no Tbilisi. tā kā gruzīnu alfabētu neprotam tas nebija visai viegls uzdevums. beigās viena maršrutka, ko apstādinājām teicās, ka nebraucot uz Zugdidi, bet lai tik mēs kāpjot iekšā un viss būšot labi. mēs arī ļāvāmies apvārdoties. izrādījās, ka šī maršrutka brauc uz pilsētu netālu no Zugdidi un vienā brīdī šoferis apdzina citu maršrutku, apstādināja un pārsēdināja mūs tajā, jo tā akurāt brauca uz mums nepieciešamo destināciju.
kautkur biju lasījusi, ka Zugdidi ir kriminālākā Gruzijas pilsēta (vispār noziedzības līmenis Gruzijā ir ļoti, ļoti zems. es tur jutos daudz drošāk un mājīgāk, nekā, piemēram Itālijā), bet biju par to aizmirsusi. izkāpām no maršrutkas, bija jau vakars, tāpēc vajadzēja atrast kautkādu vietu kur pārnakšņot. redzējām ka vīru pulciņš satupis uz apmalītes un tērzē. Kārlis gan pamanīja ka dažiem no viņiem pie jostām ir ieroči (pārējās drānas civilās), bet es netālu ieraudzīju kaukādu patruļmašīnu un nospriedu, ka gan jau viņi no tās (laikam jau tomēr nebija). piegājām pulciņam un jautājām vai nezina, kur dabūt lētas naktsmājas, šie teica, ka nezinot gan, bet tad viens no viņiem iedomājās par kautkādu sievieti un teica, ka pavadīšot mūs. tad nu mēs gājām un līdzi nāca gandrīz viss tas bars. aizveda viņi mūs pie kautkādas nekustamo īpašumu aģentes, kas neko baigi lētu mums piedāvāt nevarēja. a tie atvadoties noteica, lai mēs turoties vienmēr vietās, kur daudz cilvēku apkārt. kad Kārlis vaicāja vai te bīstami, viņi tik nosmējās ka nē, nē, ka tas tik ieteikums drošības labad.
tāļāk prasījām pāris taksistiem, bet tie neko prātīgāku par pilsētas galveno hoteli (dārgs) ieteikt nezināja. tad Kārlis atcerējās, ka vajag samainīt sīkāk naudu (viņiem baigi nepatīk lielas naudas zīmes, pārsvarā arī veikalos nemaina nemaz) un mēs iegājām valūtas maiņas punktā. Kārlis joka pēc paprasīja vai naudas mijējs nezina kādu lētu vietiņu, kas rezultējās ar to, ka vīrs aizslēdza savu kantori, iesēdināja mūs busā un aizveda mūs uz 10 min kājāmgājiena attālumā esošo bazāru. tā vidū, ļoti jocīgā ēkā tikām pie necerēti labas istabiņas pa 20 Lari. necerēti tāpēc, ka tur bija arī atsevišķa tualete un duša klāt (tiesa gan nevisai labā stāvoklī). beigās izrādījās, ka tā ir publiskā pirts un 9os no rīta mūsu labierīcībām ir jātop atslēgtām cilvēkiem, kuri nāk uz baņu. diezko ilgāk mēs ar nebūtu varējuši tur nogulēt, jo mūs pamodināja vājprātīgi cūku kviecieni - kad gājām ārā redzējām tur busu, no kura aiz kājām krāmē ārā daudz dzīvus sivēntiņus
Zugdidi
te tā mūsu istabiņa, bildē gan izskatās labāk nekā bija īstenībā, bet enīvei bija necerēti labi
a tā vispār Zugdidi asociējās ar Jūrmalu (līdz jūrai gan tur 30 km) un Jauno Vilni. tāda gara galvenā iela ar kokiem un prominādi pa vidu. un vakarā bija pilns ar cilvēkiem un skanēja drausmīgi skaļa krievu estrādes mūzika.
tālāk būs par piedzīvojumiem skaistajā Svanetijā