*

12. jūlija pirmajā pusē bijām atpakaļ Tbilisi. noguruši un apdeguši (esmu 90% pārliecināta, ka man pat bija paaugstināta temprtūra no tā). diezko negribējās ar darīt un visu dienu tāpat vien nokūkojām pa dzīvokli. vakarā Romas grupai bi mēģis, ko aizgājām paklausīties. viņiem tur vispār baigais andergraunda vakums, šie bezmaz pavisam vienīgā tāda grupa pa visu Gruziju, turklāt viņi spēlē tik 2 mēnešus. jāsaka tā - potenciāls džekiem ira, galvenais močīt.
pēc mēģa nogājām parciņā padzert aliņu. iedzērām, uzklausījām tamadu (tamada ir tāds kā ceremonijmeistars gruzīnu suprās jeb svinībās) dēlu skaitītus tostus un dziedāšanu.

mūsu metrosteišana dekors. tur viena ļoti jauka rūtiņa ar cilvēciņu uz podiņa



mēģis



dzīvespriecīgākais un jēdzīgākais strūķis, kādu jelkad esu redzējsi





sēžam parciņā. drošvien lieki piebilst, ka tur var pirkt alko jebkurā diennakts laikā un dzert viņu jebkur, kur ienāk prātā. pīpēt ari



paklausīt kā gruzīni dzied

paklausīt gruzīnu tostu ar tulkojumu angliski

paklausīt vēl vienu gruzīnu tostu ar tulkojumu angliski

nākamo dienu pavadījām diezgan bezjēdzīgi klīstot riņķī pa pilsētu. Roma teica, ka 14.07. sākoties tas gruzīnu tradicionālās kultūras pasākums un mēs gribējām to sagaidīt. dienas beigās izrādījās, ka tas festivāls tomēr sāksies 20.07. un, ka mēs jau būtu varējuši būt kaukur prom laukos

šito atradām dzīvoklī, kas atrodas 16. stāvā. starp citu tai dzīvoklī netrūka arī odu



kaukur pilsētā



tā kā bijām apdeguši izdomājām, ka moš jāaiziet uz kādu muzeju, kur saule nespīd virsū. izvēlējāmies Gruzijas vēstures muzeju. atrodam, ejam iekšā, a tur tāda kā stroika priekšā. sēž kaukādi pāris menti. prasam, kas te ir. viņi saka, ka te remonts, bet lai iet uz otro stāvu, tur viss esot. uzkāpjam, tur pāris tantes tusē kauko, noplēš mums naudu par biļetēm (3 Lari no katra) un parāda uz vienu tādu istabeli. mēs ieejam, tur uz grīdas sūnas sabērtas, pie sienas 5 bezjēdzīgi kleksējumi un kādi 7 fotografējumi, tikpat bezjēdzīgi. apstamies to un meklējam kur tad nu būs tā Gruzijas vēsture izstādīta. a izrādās, ka tas arī viss - muzejs remontā un vairāk nekā tur ar nemaz nav. izškandalējām ar tanti, par negodīgi iekasētajiem 6 Lariem un gājām prom

te tās sūnas



te tie kleksējumi un fotogrāfējumi



te vēl muzeja telpas





atlikušo dienas daļu pavadījām vnk sēžot uz soliņiem dažādās vietās, tizlojoties, fotogrāfējoties, rijot saldējumu un visur uz ielām nopērkamās sēmenes, riekstiņus un ķirbju sēkliņas.

piāno, piāno



pārstilīgs ēstūzis



šamlīdzīgas kļūdas novērojamas bieži





eleganti atrubījies





tur tai ēkā kādreiz bijusi funikuliera stacija. tagad nekā, viss pamests un jūkošs



vot ar ūdeni tais zemēs tā - daudz kur uz ielām ir šitādi te visādi. mēs no viņiem nebaidījāmies, pildījām pudelēs un dzērām uz nebēdu. no krāna arī dzērām, no visurienes dzērām. nu tik no strūklakām ne. iespējams tas ir pārāk vieglprātīgi, bet par laimi nesaindējāmies ne reizes un tā





menti tur jauki tādi. var droši iet viņiem klāt, prasīt ko vajag un viss tāds. arī vietējiem ar šiem visnotaļ normālas attiecības





gribējām aiziet papriecāties uz to vakar redzēto strūķi, bet tieši tai dienā viņu tīrīja un remontēja. atradām bišķi mazāku tādu citur



vēl atradām smuko stenciļu sienu





mūsu namamātei tai dienā bija kaukāds ļoti svarīgs eksāmens, tāpēc mēs viņai nopirkām puķīti rozīti





rajčika skatiņš