*

jocīgi, ka vakar, vismaz Saļikā, īsti vēl neziedēja ceriņi, jo es esmu pieradusi, ka uz manu vārdadienu viņi ir (šodien jau pa lielam sākuši savu ziedēšanu). vēl vakardien bija baigā bērnu diena Akāciju ielā. bez četrām mīļām meitenēm pie manis ciemojās arī trīs braši jaunskungi - viens teju piecus gadus, viens divarpus gadus un viens gandrīz deviņus mēnešus jauni.
bet vispār posts būs par šodienu. bijām eckursejā uz Turaidu - man tur bišķi bērnības takas, a dzīvesbiedrs, kā izrādījās, tur vispār, vispār nebija bijis. un tā kā Gaujā tomēr bija baigi auksts, ta mājā braucot iegriezāmies tepat Selēkās atklāt peldu sezonu.


es te diezgan nesen, postā par peļu kapiņiem, jau minēju, ka bērnībā vasarās sanāca bišķi pa Turaidu padzīvoties. mani vecvecvecāki no tetamammas puses tur dzīvoja un, kad tetamamma ņēma atvaļinājumu un brauca tur atpūsties, ta pievāca mani sev līdzi. tur bija ritīgi lauku plašumi, pļavas un meži un diezgan neierobežota brīvība. visvairāk mani tur interesēja Turaidas muižas zirgu stallis - viena no vispār pirmajām zirgu nomām Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas un arī bunenieku (tā es bērnībā teicu vārdu bruņinieks) pils.


pirmie eckursijas soļi. virziens - Gūtmaņala


ala




kurzemnieks brīnās par Vidzemes smukumiem


tālāk kāpām augšā pa trepēm un pa kori gājām uz Turaidas muzejrezervātu




mīīīļāāā, skaistāāā Vidzeme




Kurzemes Kārlis Vidzemes Kārļa kalnā (tip Kaupo pilskalna vieta)




pils
(par pili stāsts tāds, ka vienubrīd pēc kara, mani vecvecvecāki dzīvoja tai baltajā mājā, kas ir pa ceļam uz pili. laikam tagad saucās dārznieku māja vai kas tāds. pils nebija vēl īsti sākta resturēt un tāpēc nebija patstāvīgi atvērta apskatei. ja nu kāds gribēja tikt tur pastaigāt pa drupām, tad viņam bij jāiet tai manā vecvecvecāku mājā prasīt viņiem atslēgu, lai tiktu tur klāt.
otrs stāsts - mans vecvectētis bi tur kauko ņēmies un darījies un pēkšņi viņam kaltiņš iekrīt kaukādā caurumā pa šķirbu iekšā. doma tāda, ka viņš nejauši uzgājis daļu no slepenās ejas, kas kādreiz gājusi no Turaidas pils un Kaupo pilskalnu. bet vispār šito leģendu man grūti jums adekvāti atstāstīt, jo tetamamma man viņu bērnībā stāstīja savādāk nekā tētis šodien)




svētelis lido


redzkur manas bērnības bunenieks. agrāk viņš dzīvoja tai galvenajā tornī. taga pārvācies uz citu pils spārnu










te mūsu klasisktipiskās tūristfoto, bez kurām neviena eckursija neskaitītos īsta eckursija




vēl pils


tālāk pa Saules taku gājām uz Dainu kalnu. odu gan tur bija nesalīdzināmi vairāk nekā saules


un te jau pats Dainu kalns






šiten sākas taciņa uz Mīlestības gravu (pa dienu man likās, ka to kādreiz sauca Rūķīšu grava, bet laikam tomēr ne. un tagad to vispār sauc par Lībiešu taku)


pēc tam aizgājām labu gabaliņu pa mežiem un pļavām izlūkot kā tagad izskatās Virsotņu mājas, kur man tie bērnībsdienu prieki bija. pavisam tuvu tām mājām, čūkslājā ir viens dižozols. agrāk izskatījās labāk, bet joprojām zaļo






te Virsotnes. lielā liepa nokaltusi laikam, stumbenis tik palicis




paslapstījāmies arī bišķi pa sētsgalu. kaukur šiten arī bija tie mani augstākminētie peļu kapiņi. vēl tur nebija tie krūmi, bet milzīgs zemeņu lauks.


un te mans vislielākais šoks - ceļš, kas agrāk gāja tālāk no Virsotnēm, gar priežaudzētavu uz Strautiņu un citām mājām (tur dzīvoja tai pašā peļu kapiņu postā aprakstītā Spundenes tante ar saviem blusainajiem šuneļiem), tagad ir aizklapēts ciet un to visu māju tur vispār vairs nav. un agrāk tur ejot uz priekšu varēja, šķērsojot šausmīgi gleznaino Cīruļkalnu (ja pareizi atceros tur uzņemtas vairākas filmas Sprīdītis epizodes), nokļūt jaukā un nomaļā Gaujas peldvietā. nu vairs nekā. priedes ar nenormāli izaugušas


pēc tam gājām atpakaļ uz tūristu vulgaris teritoriju, apskatījām vēl neizstaigātās ēkas - smēdi, pirti, ratnīcu, zivju pagrabu un tā.
dīķa flora


šinī dīķī, tieš bildē redzamajā vietā, es bērnībā gāju peldēties


smēde. pastāv ļoti, ļoti liela varbūtība, ka šitas ēvelbeņķis ir mana vecvectēta rokām taisīts. vismaz to, kas Virsotnēs bija, reiz muzejs bija atnācis un vecvecmammai atprasījis. izskatās jau nu ļoti līdzīgs


ratnīca


kapiņš


stallis - mana pirmā kautcik vērā ņemamā saskarsme ar zirglopiem. ar šodienas pieredzi jāsaka, ka zirgiem apstākļi tur bija drausmīgi, bet toreiz es neko nesapratu un biju laimīga, ka man atļāva tur pa to stalli slaistīties un kauko bišķi palīdzēt






redzkur es tai vietā 1995. gadā. kājas vēl tik īsas, ka kāpšļi, pat noregulēti maksimāli īsi, ir man par gariem


ar to ar visa lielā eckursēšana, var teikt, ka beidzās. piesēdām pie smukās mājas uzēst sviestmaizes un gājām atpakaļ uz Gūtmaņalu, kur bijām atstājuši mašīnu










šitas jau atkal atpakaļ pie alas. mans vecvectēts tai dīķī esot kaukādas krutās zivis ķēris






aukstā Gauja pie Rāmkalniem






ritīgo veču bilde


tepat jau pieSaļika Selēkās. ūdens silts vispār. un biksītes pa gaisu lido


vienkārši stāv krūmos. cerams, kāds pliks, bet apāvies cilviņš nav atnācis un noslīcis tur kaukad rudenī


varžu bēbīši


______________________________
*Kaist smaržās gaiss kā liesma telpā,
Šķiet seno teiksmu balsis san.
Pie tevis, Gauja, tavā elpā
Man sirdī tāla, man sirdī tāla,
Tāla atbalss skan.

Zied ievas Siguldā,
Zied ievas Siguldā,
Zied ievas Siguldā,
Siguldā, zied Siguldā.

Snauž pilskalns gurdā sapnī liegi,
No zemes dzīlēm skurbums tvan,
Pār Gauju kaisās ziedu sniegi,
Bet sirdī tāla, bet sirdī tāla,
Tāla atbalss skan.

Zied ievas Siguldā…

Mulst prāts, un atvars dzelmes atver,
Un dzīve vēlreiz pamāj man,
Un mani ziedu rokas satver,
Bet sirdī tāla, bet sirdī tāla,
Tāla atbalss skan.

Zied ievas Siguldā…
/A. Smagars/