*

šorīt viens no kādiem trim TIEM rītiem mūsu kopdzīves laikā, kad man (un nevis viņam) ir jāceļas un jāiet uz darbu, bet Kārlis (un nevis es) paliek guļot. a vot darbā noskatījos caurlaidi Alvja jaunajai izrādei Melnais piens - vispār laba, lai gan ceļš turpinās ar veco jājamzirgu - stāstu stāstīšana, tikai bišķi dinamiskāka, nekā ierasts. nu formas ziņā kaukas pa vidu starp Klusuma skaņām un Zilākalna Martu. tēma kruta un aktuāla un vispār baigais gruzons. beidzas ar smieklos izskanošu bezcerību.
man ar tagad baigais gruzons un nevar saprast vai no izrādes vai lietainās silvermauntzaionīgās dienas vai vēl nezinnokā.

bet vispār sāku piefiksēt, ka katru reizi, kad strādāju pie jaunas izrādes, ir tāda izsūktības un drūmuma sajūta, pat, ja pati izrāde nav diezko drūma. droši vien kautkāda pirmsdzimšanas/pirmsradību moku enerģija vai, kas tāds.