*

šī diena manas personīgās vēstures annālēs ieies ar to, ka laikam pirmoreizi nonācu salīdzinoši tuvas pakāpes kontaktos ar bebru. gājām ar Radžu pa Botānisko dārzu - skatos kautkāda mella galva krūmus plēš. sākumā likās, ka suns, kurš pa Radžas vīzei mēģina sev sagādāt svaigu koka gabalu izklaidēm. a nē, pieejam tuvāk - pats bebrs. bet ātri vien nosvīda savā grāvjalā.
a tā vispār pastaigāšanās diezgan kreizī - baigā sērsna - pāris soļus noej kā tāds Jēzus pa augšu un tad dankš līdz celim sniegā iekšā. pat suņa svaru brīžam neturēja - ātri piekusa jaunkundze un vilkās mēli pār plecu, pussolīti man aizmugurē.
un stirniņas ar redzējām.