*

1) noskatījos šodien Rudzītes jauno izrādi "Puspietura". no visām viņas izrādēm, ko esmu redzējusi ("Cēlgāzes", "Sarkano Lukturu Ziema") šī man likās vislabākā. brīnišķīga scenogrāfija, gaismas un muzōns. vienīgais kam varu piesieties ir Inga Alsiņa - viņa liekas mazliet par daudz iegrimusi savā asi-aizvainotajā spēles stilā (šitā pat viņa spēlē gan "Ledū", gan "Atskaties naidā"). manliekas, ka šajā izrādē tāda maigi klusināta runāšana caur zobiem (vispār grūti aprakstīt, ko es ar to domāju) būtu daudz griezīgāka un trāpīgāka nekā tā baurošana. otra lieta - trūka enerģētiski jūtamas saspēles starp viņu un puiku, kas tēlo viņas dēlu (bet puika vispār spēlē nevainojami). šitās pārdomas pēc izrādes klāstīju arī režisorei un viņa man piekrita.
nujā, bet scenogrāfija lieliska. brīnišķīgi trāpīgi iedarbojās aktieru ņemšanās pa tām dzelzceļa sliežu uzbēruma šķembām.
daži kolēģi teica, ka izrāde esot likusies par lēnu, bet manliekas, ka tā vide, kas tiek rādīta izrādē tieši tādu lēnumu arī prasa. tā ir starpstacija nekurienes vidū, kur laiks velkas neiedomājami lēni un steidzināšana būtu tikai kaitējusi. izrādes ātrums likās ļoti dabisks. un vispār ir liela atšķirība starp nesteigšanos un laika bezjēdzīgu mešanu zemē. steigties ir stulbi, bet dzīvot nākotnē, kas nekad nerealizējas ir tikpat nejēdzīgi.
+šito izrādi kkad gribas noskatīties arī no zāles (un ar otru sastāvu arī), jo tā skatīšanas no balkōna man jau ir apnikusi un manliekas nav tik efektīva kā vajdzētu būt.
2) es laikam neesmu pieredzējusi tādu "Sarkano lukturu ziemas" izrādi pēc kā aktieriem grimmētavā nebūtu mazais visīts vai konīts, kuru nebūtu jāpalīdz izdzert un pēc tam vēl jāvelkas uz TB. kas reizēm tiek arī darīts, jo līdz vilcienam uz mājām ir vismaz 40 min.
3) bija man vēlkkas sakāms, bet pa šo laiku ir jau piemirsies. arlabunakti, mani dārgie draugi!