februāris
Posted on 2024.02.13 at 11:26
Mana dzīve iesākās Cēsu pilsētā. No šās pirmās dzīves vietas es nekā neatceros. Tad sekojis Vijciems. Par to ari nav nekas atmiņā. Tāļāk Taurupe. Taurupes mežsarga mājiņa liela meža malā vēl šodien ar savām ainām acu priekšā.
1905. gads. Revolūcija. Tēvs meža brāļos. Glabā ieročus, piedalās kaujās. Nošauj divus cara žandarmus. Vienu baronu. Uzbrukums otram baronam nesekmīgs. Muižu dedzināšana. Nodevēju sodīšana. Tas viss ir dzirdēts no tēva nostāstiem.
Tagad es vēl redzu acu priekšā, ka maļ cigoriņus un stampā lielās burkās kafiju. Decembris. Uz mazo meža mājiņu visi ceļi aizsniguši. Pēkšņi pa Poču ceļu, gar Lāču aploku dodas vesela virkne pajūgu. Tēvs, māte, mēs visi četri bērni pielīpam pie loga: kas tie tādi. Braucēju virkne vienmēr tuvojas un griežas iekšā pa mūsu majiņas ceļu. Majiņu ielenc cara soda ekspedīcijas sūtīti zaldāti. Sākas kratīšanas. Viens zaldāts ieiet otrā istabā un rausta pie sienas pakarto, tēva izgatavoto koka lelli. Vēl tagad redzu, ka zaldats garā pelēkā šineli un lielos zābakos stāv un aiz diedziņa rausta lelli, kas lec un cilā rokas un kājas. Tad tēvam liek doties līdz uz meža šķūnīti, lai uzrādītu paslēptos ieročus. Tēvs saka, ka nekādu ieroču tur nav. Daļa zaldātu aizbrauc uz mežu, paņemdami tēvu līdz. Pēc dažām stundām ir atpakaļ. Kā vēlāk tēvs stāstīja, ir svieduši no šķūnīša sienu, rakuši, kratijuši, lai atrastu paslēptos ieročus. Acīmredzot, kad bijis apracis. Tomēr pārmeklēšana līdz galam nav izdarīta un ieroči, kas bijuši paslēpti zem siena pie pašas šķūnīša baļķotās grīdas tā ir palikuši neatrasti, laimīgi.
Ekspedīcija no šķūnīšiem atgriežas, Tēvam liek braukt līdz uz soda ekspedīcijas mītni Meņģelē. Vakara krēslā visi dodas ceļā. Tētiņu aizved. Viņš ar saviem staltiem pleciem, liels un plats, novietojas vienā no pajūgiem starp zaldātiem pelēkos šineļos.
Kā vēlāk no tēva stāsta uzzinājām, viņš aizvests uz Meņģeles pili, kur atradusies soda ekspedīcijas vadība. Bijis jāstājas tās priekšā. Kā liecinieks uzstājies “dumais Mārtiņš” no Brikumiem. Ejot cauri priekštelpām bijis jābrien pa asiņainam ūdenim, zemē gulējuši sasisti, kas aplaistīti ar aukstu ūdeni, kad tie paģībuši. Liecinieks “dumais Mārtiņš” nobijies, kāds zaldāts to parāvis aiz cepures. Lai noņemot cepuri pie tiesas galda. Bet Mārtiņš jo vairāk saķēris cepuri ar abām rokām un turējis to cieši galvā. Defektivā runa vēl vairāk sākusi šļupstēt un beidzot viņš nemaz nav varējis parunāt. Tā liecinieks atkritis. Tēvs atlaists, lai iet mājās. Viņš nācis atpakaļ naktī pa to pašu ceļu, kur vakarā vests. Kavējies pie domām, kādas tam /nesalasāms/ promvedot. Toreiz bijis daudz tādu gadījumu, kad cara žandarmi savu upuri paveduši, tad izgrūduši no ragavām un nošāvuši, pēc tam paziņots: “Bēgot nošauts”. Tēvs nolēmis, ja tā notiks ar viņu, viņš pretosies līdz pēdējam, kaut zobiem pārkodīs kādam cara kalpam rīkli. Tagad viņš nāk mājās domādams, kā neizdevās viņam neko pierādīt. Laimīgais. Viņš grib steigties ātrāk un nogriežas no ceļa, lai ietu taisni caur “Lāču” aploku, kur jāšķērso lieli dīķi. Dīķī ielūst ledus un viņš grimst ūdenī. Tomēr pieķēries pie /nesalasāms/ kārts un izglābies. Tā izglābies no divkārtējām briesmām viņš laimīgs atgriežas mājās un visu mūžu paliek uzticīgs revolūcijai un strādnieku lietai.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī, Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/
Īsumā par Pēteri Grīnbergu (1869 - 1927)
no Cēsu Kūduma pagasta
1890 - 1892 dienējis obligātajā dienestā Varšavā
Strādā Cēsīs kā strādnieks dažādās vietās, tai skaitā Ruckas kokzāģētavā, kur 1903. gadā nozāģē kreisās rokas pirkstus
Pārceļas uz Vijciemu pie pirmās sievas radiem, 1904. gadā tur pabeidz mežsargu skolu
1905. gadā dabū mežsarga posteni Taurupē un dzīvo mežsarga mājā "Mežvidi"
Kaut kādu laiku ir kroņa mežsargs Slātē, Kurzemē, jo Vidzemes baroni, viņam negrib dot darbu - politiski aizdomīgs
No apm 1910. gada dzīvo otrās sievas dzimtas mājās Ogres pagasta "Alīdzēnos"
Kaut kad tiek pie sīksaimniecības Koknesē - "Zaļkalni", kur arī nodzīvo līdz mūža galam.
p.s. diezgan gabaliņš bija ko viņam iet decembra naktī mājās - https://i.imgur.com/HhvmLDq.jpeg
"Mežvidi" esot karā nopostīti, nezinu kurā. Bet pēc rakstītā viņi kaut kur te blakus starp Lāčiem, Počiem un Brikumiem ir bijuši. Tā ir 20. gadu Latvijas armijas karte. Mūsdienu kartē vairs nav nevienas no minētajām mājām - https://i.imgur.com/aJKG5SJ.jpeg
1905. gads. Revolūcija. Tēvs meža brāļos. Glabā ieročus, piedalās kaujās. Nošauj divus cara žandarmus. Vienu baronu. Uzbrukums otram baronam nesekmīgs. Muižu dedzināšana. Nodevēju sodīšana. Tas viss ir dzirdēts no tēva nostāstiem.
Tagad es vēl redzu acu priekšā, ka maļ cigoriņus un stampā lielās burkās kafiju. Decembris. Uz mazo meža mājiņu visi ceļi aizsniguši. Pēkšņi pa Poču ceļu, gar Lāču aploku dodas vesela virkne pajūgu. Tēvs, māte, mēs visi četri bērni pielīpam pie loga: kas tie tādi. Braucēju virkne vienmēr tuvojas un griežas iekšā pa mūsu majiņas ceļu. Majiņu ielenc cara soda ekspedīcijas sūtīti zaldāti. Sākas kratīšanas. Viens zaldāts ieiet otrā istabā un rausta pie sienas pakarto, tēva izgatavoto koka lelli. Vēl tagad redzu, ka zaldats garā pelēkā šineli un lielos zābakos stāv un aiz diedziņa rausta lelli, kas lec un cilā rokas un kājas. Tad tēvam liek doties līdz uz meža šķūnīti, lai uzrādītu paslēptos ieročus. Tēvs saka, ka nekādu ieroču tur nav. Daļa zaldātu aizbrauc uz mežu, paņemdami tēvu līdz. Pēc dažām stundām ir atpakaļ. Kā vēlāk tēvs stāstīja, ir svieduši no šķūnīša sienu, rakuši, kratijuši, lai atrastu paslēptos ieročus. Acīmredzot, kad bijis apracis. Tomēr pārmeklēšana līdz galam nav izdarīta un ieroči, kas bijuši paslēpti zem siena pie pašas šķūnīša baļķotās grīdas tā ir palikuši neatrasti, laimīgi.
Ekspedīcija no šķūnīšiem atgriežas, Tēvam liek braukt līdz uz soda ekspedīcijas mītni Meņģelē. Vakara krēslā visi dodas ceļā. Tētiņu aizved. Viņš ar saviem staltiem pleciem, liels un plats, novietojas vienā no pajūgiem starp zaldātiem pelēkos šineļos.
Kā vēlāk no tēva stāsta uzzinājām, viņš aizvests uz Meņģeles pili, kur atradusies soda ekspedīcijas vadība. Bijis jāstājas tās priekšā. Kā liecinieks uzstājies “dumais Mārtiņš” no Brikumiem. Ejot cauri priekštelpām bijis jābrien pa asiņainam ūdenim, zemē gulējuši sasisti, kas aplaistīti ar aukstu ūdeni, kad tie paģībuši. Liecinieks “dumais Mārtiņš” nobijies, kāds zaldāts to parāvis aiz cepures. Lai noņemot cepuri pie tiesas galda. Bet Mārtiņš jo vairāk saķēris cepuri ar abām rokām un turējis to cieši galvā. Defektivā runa vēl vairāk sākusi šļupstēt un beidzot viņš nemaz nav varējis parunāt. Tā liecinieks atkritis. Tēvs atlaists, lai iet mājās. Viņš nācis atpakaļ naktī pa to pašu ceļu, kur vakarā vests. Kavējies pie domām, kādas tam /nesalasāms/ promvedot. Toreiz bijis daudz tādu gadījumu, kad cara žandarmi savu upuri paveduši, tad izgrūduši no ragavām un nošāvuši, pēc tam paziņots: “Bēgot nošauts”. Tēvs nolēmis, ja tā notiks ar viņu, viņš pretosies līdz pēdējam, kaut zobiem pārkodīs kādam cara kalpam rīkli. Tagad viņš nāk mājās domādams, kā neizdevās viņam neko pierādīt. Laimīgais. Viņš grib steigties ātrāk un nogriežas no ceļa, lai ietu taisni caur “Lāču” aploku, kur jāšķērso lieli dīķi. Dīķī ielūst ledus un viņš grimst ūdenī. Tomēr pieķēries pie /nesalasāms/ kārts un izglābies. Tā izglābies no divkārtējām briesmām viņš laimīgs atgriežas mājās un visu mūžu paliek uzticīgs revolūcijai un strādnieku lietai.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī, Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/
Īsumā par Pēteri Grīnbergu (1869 - 1927)
no Cēsu Kūduma pagasta
1890 - 1892 dienējis obligātajā dienestā Varšavā
Strādā Cēsīs kā strādnieks dažādās vietās, tai skaitā Ruckas kokzāģētavā, kur 1903. gadā nozāģē kreisās rokas pirkstus
Pārceļas uz Vijciemu pie pirmās sievas radiem, 1904. gadā tur pabeidz mežsargu skolu
1905. gadā dabū mežsarga posteni Taurupē un dzīvo mežsarga mājā "Mežvidi"
Kaut kādu laiku ir kroņa mežsargs Slātē, Kurzemē, jo Vidzemes baroni, viņam negrib dot darbu - politiski aizdomīgs
No apm 1910. gada dzīvo otrās sievas dzimtas mājās Ogres pagasta "Alīdzēnos"
Kaut kad tiek pie sīksaimniecības Koknesē - "Zaļkalni", kur arī nodzīvo līdz mūža galam.
p.s. diezgan gabaliņš bija ko viņam iet decembra naktī mājās - https://i.imgur.com/HhvmLDq.jpeg
"Mežvidi" esot karā nopostīti, nezinu kurā. Bet pēc rakstītā viņi kaut kur te blakus starp Lāčiem, Počiem un Brikumiem ir bijuši. Tā ir 20. gadu Latvijas armijas karte. Mūsdienu kartē vairs nav nevienas no minētajām mājām - https://i.imgur.com/aJKG5SJ.jpeg
februāris
Posted on 2024.02.13 at 20:28
tā kā es šodien prokrastrinēju vienu diezgan svarīgu uzdevumu, tad lūdzu, jums vakara pasaciņas vietā, vēl viens Grīnbergu spams
***
Es redzu arī kā ganīju aitas, kuras vienmēr skrēja pie pupām, ko kaimiņu mājas iedzīvotāji bija sakrāvuši zārdos. Man vēl tagad ausīs skan kaimiņa stipri kliedzieni: Vecen, aitas pie pupām!" Jo es biju sasiets sieviešu lakatos un bikšu vietā bija kleita. Tāds tupēju rudens vēsumā un uzraudzīju aitas.
***
Otra vasara manās cūkgana gaitās iezīmējas ar manu slimo kāju. Olga* iegūst jaunu nodarbošanos. 1910. gada* oktobrī piedzimst Gustavs*. Atceros, kā pirmo reizi viņu gāju skatīties: sarkans, mazs, kliedzošs. 1911. gada vasarā viņš guļ mazā raspuskā un Olgas galvenais uzdevums uzraudzīt viņu. Iepriekšējā vasarā Olga bieži nāca talkā cūkas ganīt. 1911. gadā es paliku viens ar savu cūku armiju. Pašā vasaras vidū nopļautā rudzu laukā uzskrēju uz kāda veca asa kaula un pārdūru kāju. Drīz sākās asins saindēšanās. Milzīgas sāpes. Murgi. Atceros, kā pamāte* pienāca pie gultas un jautāja: “Vai tu gribi iet pie savas mammiņas? Tur tev nebūs slikti…” Es biju kļuvis lieks. Cūkas kvieca pa aploku. Es varēju mirt. Tēvs mani lika ratos un guļus veda pie ārsta. Pa ceļam Vīķēnu muižiņā lūdza ledu, ko likt pie sapampušās karstās kājas. Aizveda brakos (?) un atstāja ārsta mājā. Vēl tagad atceros, kā guļu kādā tukšā istabā uz daktera kušetes. Apkārt skapji. Viens un nakts, sāpēs un bērna domas.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/
*Otto māsa Olga, precējusies - Asare. Viņas znots bija Annas Sakses personīgais šoferis.
*Otto ir dzimis 1902. gadā, attiecīgi viņam tad ir 8 gadi
*Gustavs Grīnbergs, Otto pusbrālis. Kritis 1941. gadā kaujā pie Serpuhovas, kā sarkanarmietis, protams.
*Otto māte Kristīne 1908. gadā mirst no “grūtas slimības” (turbekuloze?) un tēvs apņem jaunu sievu - Paulīni.
***
Es redzu arī kā ganīju aitas, kuras vienmēr skrēja pie pupām, ko kaimiņu mājas iedzīvotāji bija sakrāvuši zārdos. Man vēl tagad ausīs skan kaimiņa stipri kliedzieni: Vecen, aitas pie pupām!" Jo es biju sasiets sieviešu lakatos un bikšu vietā bija kleita. Tāds tupēju rudens vēsumā un uzraudzīju aitas.
***
Otra vasara manās cūkgana gaitās iezīmējas ar manu slimo kāju. Olga* iegūst jaunu nodarbošanos. 1910. gada* oktobrī piedzimst Gustavs*. Atceros, kā pirmo reizi viņu gāju skatīties: sarkans, mazs, kliedzošs. 1911. gada vasarā viņš guļ mazā raspuskā un Olgas galvenais uzdevums uzraudzīt viņu. Iepriekšējā vasarā Olga bieži nāca talkā cūkas ganīt. 1911. gadā es paliku viens ar savu cūku armiju. Pašā vasaras vidū nopļautā rudzu laukā uzskrēju uz kāda veca asa kaula un pārdūru kāju. Drīz sākās asins saindēšanās. Milzīgas sāpes. Murgi. Atceros, kā pamāte* pienāca pie gultas un jautāja: “Vai tu gribi iet pie savas mammiņas? Tur tev nebūs slikti…” Es biju kļuvis lieks. Cūkas kvieca pa aploku. Es varēju mirt. Tēvs mani lika ratos un guļus veda pie ārsta. Pa ceļam Vīķēnu muižiņā lūdza ledu, ko likt pie sapampušās karstās kājas. Aizveda brakos (?) un atstāja ārsta mājā. Vēl tagad atceros, kā guļu kādā tukšā istabā uz daktera kušetes. Apkārt skapji. Viens un nakts, sāpēs un bērna domas.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/
*Otto māsa Olga, precējusies - Asare. Viņas znots bija Annas Sakses personīgais šoferis.
*Otto ir dzimis 1902. gadā, attiecīgi viņam tad ir 8 gadi
*Gustavs Grīnbergs, Otto pusbrālis. Kritis 1941. gadā kaujā pie Serpuhovas, kā sarkanarmietis, protams.
*Otto māte Kristīne 1908. gadā mirst no “grūtas slimības” (turbekuloze?) un tēvs apņem jaunu sievu - Paulīni.