*

man patīk, ka liela daļa no mana dārziņa aizpildās pati un, ka dārzs daļēji dzīvo pats savu dzīvi. nav jāpiepūlas ar sēšanu. man atliek tikai izravēt no galīgām nevietām vai kaut ko drusku pārstādīt:
kliņģerītes, rudzupuķes, magones, deviņvīru spēki, dilles, kinza, gurķene, kumelītes, viengadīgās dekoratīvās salvijas (lillā un rozā), gurķene, ilzītes, kaņepes, atraitnītes, kaut kāds dekoratīvs augs, kam nezinu nosaukumu, bet kurš izaug ļoti liels un ir attāli līdzīgs fizālim, meiteņu zeltpīpenītes, gaiļbiksītes, noteikti kaut ko vēl esmu aizmirsusi.
vēl var pieskaitīt mežonīgos tomātus. trīs no šobrīd siltumnīcā augošajiem tomātiem tur uzradās paši, divi turklāt izauga slīpi caur šauru šķirbu starp malas dēļiem. viņi katru gadu uzrodas dīvainās un negaidītās dārza vietās.
un nelielos apmēros lauvmutītes. reizēm uzrodas arī kāds ķirbis un kartupelis. salāti arī sējas, bet pārāk neprognozējami, tāpēc tos es sēju arī pati.

mīļie zaķīši, jūs paši vai jums kāds zināms nebrauc šovakar vai rīt pa Vidzemes šoseju uz Rīgu? man ļoti vajadzētu dabūt līdz Drauga spārnam ievainotu svīres bērnu. Drauga spārns ir Pūrē, bet viņi palīdzētu saorganizēt transportu tālāk no Rīgas līdz viņiem. vajag no Smiltenes, bet es varu pavest kādu gabalu, piemēram, līdz Valmierai vai drusku uz priekšu pa A2.

jau iepriekš ļoti pateicos.
ja nu kas - 29882311

par to svīri - mazās svīrītes šobrīd atstāj ligzdas un trenējas lidot. ja nu viņām neveicas un viņas nokrīt, tad ir visai sūdīgi, jo jau pieaugušai un lidotprasmīgai svīrei ir grūti pacelties no zemes, kur nu vēl bērnam. izgāju vakarpusē dārzā, skatos Rikardo guļ netālu no siltumnīcas un no viņa staro aizdomīgi spēcīgi pašapmierinātības stari. gāju skatīties - mhm, blakus guļ svīres bērns. neticu, ka viņš viņu noķēra, drīzāk bija atradis nokritušu zemē. sākumā likās, ka beigts, bet nē dzīvs, tikai šausmīgi pārbijies un ar pāris nelielām brūcēm. spārni nelikās lauzti un kustējās diezgan brīvi. atcerējos lasīto, ka vajagot zemē nokritušu svīri pamest gaisā. ar visu svīri rokā (tas nebija ļoti grūti, jo viņa iekrampējās ar nagiem man rokā un nemaz netaisījās kaut kā mēģināt no manis aizlaisties) uzlīdu šķūņaugšā, pa logu izkāpu uz nojumes jumta un mēģināju darīt, kā lika interneti. bet svīrēns žēli iepīkstējās, nemaz nemēģināja lidot un vienkārši noplanēja zemē. sapratu, ka nebūs tik vienkārši, nesu iekšā, ieliku kastītē un zvanīju Drauga spārnam. Drauga spārns bija sašutis par to gaisā mešanas lietu un teica, ka tā nekad nevajagot darīt un, ka tās esot muļķības. putnu vajagot mēģināt nogādāt pie viņiem uz Pūri. līdz tam laikam likt kastītē ar dvielī ietītu silta ūdens pudeli blakus, iepilināt knābī medus ūdeni un mēģināt barot ar, hmm, sienāžiem un naktstauriņiem. beigās izrādījās, ka var arī ar mušām. salasījām ar kamiņieni mušas, bet, ja medus ūdeni svīrēns dzēra labprāt, tad vērt vaļā savu sīko knābīti, lai paņemtu mušas - ne visai. pagaidām tā arī neizdevās, mēģināšu vēlāk vēl. Drauga spārns teica, ka vajagot ar naga galu atvērt knābi, iebāzt knābī pirkstu un tad bāzt tās mušas, bet tas knābītis ir tik maziņš un putniņš tik trausls, ka man ar šo galīgi nesokas. man bail viņu saspiest un savainot vēl vairāk. cerams izturēs ceļojumu uz Pūri. pēc atpūšanās pie siltās pudeles un medusūdens, kļuva visai ņiprs (un sāka vēl vairāk sarežģīt manus mēģinājumus iebarot mušas). viņam vajagot apēst kādus 200 kukaiņus dienā, ja kas.

svīres ir mani visvismīļākie putni.