*

Lai gan it kā jūtos visai okej, ķermenis saka - ej dirst, nav nekāds ok. Jūtu kā akumulējas stress. Bailes un dusmas.
Čupām krīt ārā mati (klasika 1-2 mēnešus pēc spēcīga stresa)
Naktīs svīstu. Turu pie gultas pāris t-kreklus un vnk pusmiegā pārvelku.
Jau kādu laiku ir alerģiska sajūta, kas pakāpeniski pieaug.

Praktizēju garās pastaigas, lienu aukstā ūdenī, gremdēju rokas dārzā, pavadu laiku ar zirgu, daudzmaz cenšos ievērot intervāl-ēšanas grafiku un neēst pārāk daudz sūdu. Cenšos ierobežot ziņās pavadīto laiku un man pat kaut cik izdodas. Ko vēl man darīt, lai ķermenis nomierinātos? Vai vispār kaut ko ir iespējams darīt?

P.s. drusku gribas skriet, kas man ir ļoti nemīļa nodarbe. Liekas, ka varētu kko drusku palīdzēt. Bet fizioterapeite teica, ka plecam vēl kādu laiku nevajdzētu tādas kratīgas nodarbes, kurās jāamortizē triecieni. Viņam pietiek jau ar to, ka es jāju.

Vismaz kaut kādā ziņā pasaule ir back to normal - darbdienā, 12:00 dienā, Vecrīgā āra terasē sēž piedzērušies briti, dzer alu un skaļā balsī runā par vadžaina.