*

Jaungada nakts pārgājienu atcēlām un kurinājām ugunskuru dārzā, bet es viena izgāju apli tumsā pa Pilskalna mežu, kamēr vēl bija legāli. ar šamaņu bungām austiņās. tā ir lieta, ko pērn biju aizsākusi regulāri praktizēt - tb bungu meditācijas un, ko gribētu šogad aktīvāk atsākt un darīt. man laikam tās patīk labāk, nekā sēņu tripi. protams, nav tik sakāpināti krāsainas, intensīvas un ar to nedabiski alterēto laimes sajūtu. un, protams, prasa zināmu pašpiepūli - pievaldīt domas, atslābt un ļauties. bet tajās ir silta sazemējuma un nezūdoša iekšējā kontakta ar sevi sajūta, kāda nav sēņu tripos. man šis liekas ļoti labs veids, kā komunicēt ar savu dvēseli un zemapziņu. notripoju to apm. pusstundu ar bungu ritmu austiņās, pierakstu redzējumus, pasēžu ar simbolu vārdnīcu, padomāju un paskatos uz savu inner landscape no kādas aizvien citas šķautnes, kā arī metabolizēju savu Ēnas pusi.
protams, arī šādi var iekulties bad tripā. ir gadījies - to darot ne pārāk labā mentālajā stāvoklī. bet ir gadījies bungu meditāciju izmantot arī kā ātro palīdzību, pēc sēņu tripa ar kosmisku laimes sajūtu, strauji piezemējoties visai depresīvā stāvoklī. palīdzēja.

pagājšgad atradu un noklausījos divus šamanisma podkāstus - tādus, kas nav saistīti ar new age šizotēriku un praktiski nav saistīti ar core shamanism (viens vispār nav, otrs drusciņ). pēcāk atradu un daudz klausījos savu šobrīd mīļāko podkāstu This Jungian Life un saklausīju tur ļoti daudz paralēļu.

viena no jaudīgākajām pērnā gada vīzijām, bija 10 dienas pēc Vilnīša nāves. es braucu autobusā uz Rīgu un uzliku austiņās random guided meditation. es mēdzu tā darīt, kad negribas lasīt vai apgaismojums to neļauj un negribas arī skrollēt telefonu. visbiežāk, gan klausoties aizmiegu. bet tajā reizē, es gandrīz uzreiz atdalījos no tā, kas skanēja austiņās. nokļuvu pazemē, zem Niedrāja ezera. tur bija bija pilnīga tumsa, tikai no manis pašas staroja blāvi dzeltena gaisma. smaržoja pēc zemes un smilšakmens, "griesti" bija ezera dibens, bet sienu nebija - tās bija kaut kur tālu, tālu aiz tumsas robežas. man tur bija kāds jāsatiek - tā izrādījās būtne, kuras apveids saplūda ar tumsu. redzamas bija tikai kopā saliktas plaukstas, kas izstaroja tādu pašu blāvi dzeltenu gaismu, kā es. plaukstās bija mazs, samulsis un izbrīnījies kaķēns. es mēģināju uzrunāt būtni, bet tā klusēja. kaķēns piecēlās, apgriezās ap savu asi, saritinājās mazā, mazā kamoliņā un aizmiga. man bija jādodas prom, būtne, ar kaķēnu plaukstās, kādu brīdi mani pavadīja un tad palika tumsā. būtne asociējās ar šo, tikai plaukstas bija kailas. tas bija ļoti skaisti un ļoti spēcīgi.