*

Naktī saskābst ūdens pie gultas noliktajā glāzē. Ir auksts. Eņģeļi vēzē spārnus satupuši krāsnskruķa galā. Vārdi norauj klusumam ādu. Jeb varbūt bija tikai viens vārds? Kas to teica?
Es neredzēju. Es tiešām neredzēju. Es gulēju uz kreisajiem sāniem, ar seju pret logu. Man aiz muguras glāzē lēni saskāba ūdens un kāds kaut ko sacīja. Bija auksts un vārdi sadrupa, bet klusuma āda tāpat bija norauta.
Es gulēju un salu un izvairījos pacelt acis uz logu. Es domāju varbūt jāapsedzas ar to ādu. Bet tā bija pārāk jēla, pārāk trausla, pārāk irstoša.
Es gulēju, ūdens glāzē bija saskābis, eņģeļi krāsnskruķa galā joprojām vēzēja spārnus un klusi, sīcoši smējās.
Aukstums kāpa uz augšu. Arī bezādainajam klusumam sala, vārdi karājās pie lūpām kā lāstekas un drupa. Apmaldījušās lauskas krita pret klusuma jēlo, kaistošo miesu.
Kurš runāja? Kurš teica vārdus? Kas tie bija par vārdiem? Kurš izlaida eņģeļus no aizkrāsnes?
Es neredzēju. Es gulēju uz kreisajiem sāniem, ar seju pret logu un gaidīju, kad pienāks rīts, lai aukstumā drebot pasniegtos pēc glāzes, kurā pa nakti bija saskābis ūdens.