*

varbūt šis būs tas pavasaris, kurā izkusīs nevis sniegs, bet zeme. paliks tukšums un balta, trauslas sērsnas čaumala, kurā iebrūkot dzērves salauzīs kājas. kustību pazaudējis, sastindzis ūdens. tu esi tik vientuļa, tu esi nepateiktu vārdu klucīši, kas salikti cilvēka veidolā. viens nejaušs pieskāriens, viens skatiens, viena vēja elpa un tu jau esi čupa, kas, nevarīgi guļot, gaida, kad kādas maigas un gādīgas rokas saliks tevi atkal cilvēkveidīgā formā. bet - tās rokas ir izkusušas, zeme ir izkususi un saule vairs neskatīsies uz šo pusi. ir tikai auksta, spoža, griezīga sērsna un raudošu gājputnu kāši debesīs.